"Es atceros, kā skolā, sēžot ēdnīcā, es nodomāju... Man bija kādi trīspadsmit četrpadsmit gadi. Es nodomāju, skatoties uz pavārēm, kas strādāja virtuvē... Es sāku aprēķināt, cik mūsu pilsētā ir skolu. Droši vien ne mazāk par astoņdesmit. Katrā skolā ir ēdnīca, un tur strādā vismaz četri pavāri. Bet cik mums ir dažādu uzņēmumu, fabriku, rūpnīcu, cik daudz lielu kantoru, slimnīcu, autobāzu un tā tālāk. Un visur ir ēdnīcas, bufetes, kaut kādas kafejnīciņas. Un tajās visās strādā cilvēki, kuri visu savu dzīvi gatavo negaršīgu ēdienu. Viņi ir slikti pavāri! Bet kaut kad taču viņi bija bērni, tādi kā es (man tobrīd bija trīspadsmit četrpadsmit gadu, es jau teicu). Un viņi nedomāja, ka kļūs par pavāriem. Viņiem ir vārdi, uzvārdi... viņi ir konkrēti cilvēki. Neatkārtojami! Bet strādā par sliktiem pavāriem. Un tātad – kas viņi ir? Viņi ir SLIKTI PAVĀRI! Un viss! Un nekas vairāk! Bet kā tad dzīve?
Atceros, es lepojos ar savu uzvārdu. Man tas šķita cēls, rets un labskanīgs. Es uzskatīju, ka man gaidāms īpašs liktenis. Kad pagalmā spēlēju futbolu, man vienmēr šķita, ka garām noteikti vajadzētu iet kādam futbola trenerim. Viņš apstāsies, paskatīsies uz mani un to, kā es spēlēju, un nodomās: “Lūk, lielisks puisis, īsts talants...” Bet pēc tam pajautās kādam no puišeļiem: “Kas ir šis zēns? Tas tur... nu, zilajā krekliņā?” Es sapratu, ka manam uzvārdam ir kaut kā jāizskan. Es taču nevaru, tāpat kā šie cilvēki, kas kļuvuši par pavāriem, izšķīst... Nē!"

Jevgēņijs Griškovecs "Krekls"