Jā, brīvība pa gabaliņam pazūd. Ta palēnām, pamazām...
Sākas darbi, ko nedrīkst nepadarīt, parādās vīri/sievas vai potenciālie vīri/sievas. Un tad bērni, kas piezemē galīgi. Eh...
Es te ar nesen zūdījos par zaudēto TO sajūtu. Atceros kādas bija vasaras skolas brīvlaikā - kad lēkaju kā kaza pa pļavu, jo tā brīvība lija pāri malām :)
Bet tagad esmu piesieta un no visa baidos. Šausmīgi baidos.
Bet vispār jau nav slikti - kā suņam pie ķēdes - ēst dod, pa laikam aiz auss pakasa, nu ko tad vēl...
Nē, tiešām - nav slikti.