Piedodiet dārgās, bet man nav saprotams, kādēļ sievietes pēc kāzām vairs nekrāsojojas mājas apstākļiem. Tā tas ir vairumā gadījumu. Tā ir kaut kāda spontāna apziņas plūsma, ka persona ir skaista pati par sevi, vai arī tas ir saistāms ar to, ka vairs nav pēc kā tiekties, jo medījums ir noķerts un ielikts būrītī? Kaut kāds neliels kosmētisks akcents taču nevar nākt par ļaunu nekur!

Fotomūzikas albums "Zaļš, balts, zils" ir ļoti klausāms, taču izdot 20Ls būtu bijis gatavs tikai gadījumā, ja nekur internetā neatrastu muzikālo daļu. Kaut arī lībiešu krasts man asociējas ar kora nometnēm Mazirbē un pēdējiem lībiešiem, kas izmantoja katru izdevību, lai salvētu savu tautu kā trīsreiz gudrāku par latviešiem, fotoablums parāda, ka nekāda spīdošā dzīve viņiem tur nav. Muzīka viscaur skumja, ir daži gabali no Tigula iepriekšējiem diskiem, kā arī agrāk nepublicētā skaņas celiņa mūzika no Likteņa līdumniekiem. Tā puse man vispār tagad šķiet absolūti nepieņemama, jo biezie tur ir sapirkuši zemi, sacēluši krutas mājas un atļaujas izturēties tā it kā būtu to visu mantojuši jau 200 gadu garumā. Nezinu, kas man tas ir par kompleksu, bet man nepatīk atgriezties tādās vietās, kur ir kaut kas izmainīts un neatbilstošs manam pirmatnējam priekšstatam. Aizvien mazāk paliek tādu vietu, kur tu sajūti, ka esi iebraucis pagātnē un savām acīm skaties kā vietējais pēc sentēvu metodēm kūpina zivis nemaz nenojaušot, ka 200 kilometrus no viņa viss ir aboslūti citādāks. Tā jau sāk palikt par tādu izmirstošu eksotiku.