| tad redz kā viņi rodas |
[Jan. 28th, 2012|12:37 pm] |
Šodien tā padomāju par pēdējo nedēļu un nonācu pie secinājuma, ka tagad zinu kā rodas visi prātā apdalītie bulīmiķi un anorektiķi.
Pēdējā laikā sakarā ar pārbarošanu iepriekšējās nedēļās, stresu mācībās/darbā un absolūto pārgurumu mana dienas ēdienkarte sastāvēja vai nu no liela nekā vai arī kāda ābola vai desumaizes, kuru sagremoju ar lielu piespiešanos, cīnoties ar diezgan lielu nelabumu, ko izraisīja attiecīgā pārtikas produkta uzņemšana.
Diezgan veselīgi uztveru sava ķermeņa apaļumus, man tie vienmēr ir bijuši un ar lieku stresošanu "ak, vai, man ir liekais svars" nekad neesmu aizrāvusies, jo mana apbrīnojami unikālā personība nepieļauj grimšanu kompleksos par vizuālo izskatu.
Tad nu par to prātā pisto radījumu rašanos: šodien pieķēru sevi pie domas, ka, ja es vēl kādu nedēļu, divas padzīvotu tā kā esmu darījusi šajā nedēļā, tad varētu itin labi pārcelties no M sadaļas uz diezgan konkrētu S. Paskatījos spogulī un *da, da, da, dāāāāāā* ieraudzīju milzīgas nīlzirga mātītes izmērā radījumu. Tajā mirklī sāku smieties kā negudra, tad redz, ko spogulī redz anorektiķi!
Tad nu izmantojot sava prāta loģisko pusi, sāku kalkulēt plusus un mīnusus šim plānam:
+(?) kaulains, izkāmējis ķermenis
- krūšu pazušana (lēnām parādās)
- ikrīta reiboņi (jau ir)
- mūžīga salšana (jau ir)
- vampīrisks bālums (jau ir)
- mūžīgs nespēks (jau ir)
- iekšējo orgānu disfunkcija
- iespējama nāve, kas iztraucētu manus dižos nākotnes plānus
Tad nu kamēr darbojas loģika, ko nenomāc stulbas domas "būt tievai par katru cenu - cool", jāsāk akciju - pieradinām kuņģi atkal pie paikas. Sākšu šodien vakarā. |
|
|
