| Jul. 22nd, 2010 04:00 pm mazliet nogalinošā vasara. Interesanti.
Izrakstu pēdējo ierakstu un tieši to pašu tēmu gribēju skart.
Atvēru to pašu wordpresu.. un tik viss tas saprotami.
Jā, arī es noskatījos Melleņu naktis...
Jā, arī es īsti negribēju svinēt Jāņus - jo zināju, ka nekad nebūs kā tajā gadā tur Pāvilostā.
Jā.. arī es domāju par ikdienišķo seksu un par romantikas pazušanu..
jā.. tik pašsaprotami, tik savietojami. Un aizvien sāpīgi.
Par to, ka sajūtas tik līdzīgas, piedzīvojumi pat un omas..
par to, ka nava vairs..
Un tā jau ir, ka tas kas pazaudēts - tikai pēcāk tiek atzīts par vērtīgāko.
Bet savādāk.
Ir karsti.. mirstu no karstuma.. ienīstu tādu karstumu.. es ar savu švako siltumizolāciju ...gribas vēju, jūru un to sajūtu.. to, ka laiks ir apstājies. Jo interesē jau tikai tas mirklis.
Pavisam nesen bija tāda dieniņa - skrējām krosiņu, gājām visādās darīšanās - skatījāmies dzīvokļus kursējām.. nu tā, ka prieks, ka ir darbība.
Man īstenībā ļoti pietrūkst. Vecrīgas nakšu. Vasaras vakaru trakuma.. daudzo cilvēku.. daudzo ārzemnieku, danču, muļķīgo sarunu, pietrūkst tā apziņa, ka nu.. esmu. Bet ne jau tā, ka tagad būtu slikti, nē :)
Vienkārši gribas sev atkal pierādīt (un ne tikai sev) ka vēl aizvien ir saglabājusies tā karstasinīgā spītniece, kura provocēs un padarīs traku.. ar savu neatlaidību un nekaunīgo skatienu tieši acīs..
Mazliet pietrūkst..
Būs šodien jāaizdodas uz Vecrīgu. Varētu pat Valdi atstāt mājās.. iedomājies tik, ko es runāju :))
Bet nu man pietrūkst savas sievišķības. Un tai pašā laikā absolūti nepieciešama arī ir viņa klātbūtne.. interesanti.
No vienas puses gribas brīvību, no otras - ne solīša neattiešanu.
Kaut kādi paradoksi. Bet tas jau tik tāpēc ka vajag izrunāt.
Lai arī mēs dienu no dienas esam kopā.. reti jau parunājām par tādām - īsteni spēcīgajām lietām.
Šodien varētu.
Ai, vispār - šī te sviesta padarīšana ir vērtīgs domu sakārtošanas un motivēšanas līdzeklis.
Jāiegriežas. 2 comments - Leave a comment |
