kā pa vieniem vārtiem iekšā, tā pa otriem vārtiem ārā un brīnās. citi jau nemaz arī nebrīnās. nebrīnās vispār vai nebrīnās vairs. es arī, bet no manas puses tas nav neveselīgi nebrīnīties, vienkārši spēju visas lietas pieņemt kādas tās ir. nu reizē gan ne visai viegli pieņemt. lūk, noliek mani fakta priekšā un tomēr nevar uzreiz to tā pieņemt kā tas ir, jo pilnīgi nepieņemami tas ir, nesaliekami pēc mana smadzeņojuma. sajūta apmēram tāda, kā, kad tev pasaka, ka kāds tuvs cilvēks miris. paiet laiks, reizēm mazāks, reizēm lielāks ar tādu sajūt, ka tas nav tainība, jo nekādi tam nespēj noticēt. nu kaut kā tā. vienkārši smadzene uz momentu nespēj to štellīti ievārīt un viss.