Atradu Grāmatu un viņa mani sākumā paņēma ar savu krāšņo vāku. Sākumā tikai, līdz sāku Grāmatu lasīt. Tā vieta nebija Antikvariāts. Vieta, kur atradu Grāmatu.
Ar katru izlasīto Grāmatas lapu tā kļuva man tuvāka. Tad vēl tuvāka, vēl, līdz kļuva pavisam tuva. Tagad ir sajūta, ka Grāmatas vākam vairs nav absolūti nekādas nozīmes, tā varētu būt pat bez vāka! Un tomēr ir tik sāpīgi, ka šo Grāmatu nedrīkstu paturēt. Ir lietas ko nedrīkst, bet tik ļoti gribas! Tad cilvēks sāk sevi žēlot un citi cilvēki saka, ka viņš cieš, ka viņam sāp un ir slikti.
Cilvēki tomēr ir tādi sevis žēlotāji!!! Ja viņi to paši saprot, TAD it labi tiek ar 'problēmām' galā. Jāžēlo ir tie, kam klājas PATIESI grūti, nevis tie, izlutinātie, kas domā, ka viņiem klājas grūti.
Un ārā taču VASARA!!!!!!!