pienāks laiks, kad kāds sēdēs ielas malā un tirgos aveņu smaržu par velti tu nāc, jo kokosu palmas jau sen nozāģētas priedes zarā reiz sēdēja vārna, zaļā laikam, ejot cilvēki pamanās skriet arvien ātrāk un ātrāk gribas sagaidīt patīkamo un tikpat ātri gribas lai viss nepatīkamais zūd cilvēki, mazas meitenes, veci onkuļi un mīļi mājdzīvnieki vienmēr spēj iepriecināt un reizēm patiesi nokaitināt mani nav iespējams, jo dīvainā kārtā spēju izprast pat pensionārus un algota slepkavas tomēr vajag nolikt pareizā vietā, tālāk no bužeta naudas, vairākass pēdas zem zemes, varbūt, arī īgnie kādreiz uzsmaidītu pilnīgi svešam garāmgājējam uz ielas pamests kaķēns lēnām pārvēršas par mazu bēdu čupiņu, lai gan ne vienmēr to ieraugām sauli un smaidām un staigājam pa lietus pielietām peļķēm ar basām kājām pat pa stikliem var iet un oglēm, ja pārliecība pareizā ir ielikta kabatā pie sirds stāv stikla pērlīte ar siltumu pašā centrā.