|
|
1. Maijs 2007
19:01
Nu jā.
Tāds viss tomēr piepildīts, ka negribas pat runāt. Klusēju.
Akmeņi arī klusē. Pat tad, kad akmeņus skalda. Pacietīgi klusē.
21:43
fragments
VII
KAD MANI sauc lejup ik pa mazam miesas gabalam, piemīlīgajam biezenim ietinot manas ciskas savā siltajā un zaļgandzeltenajā atverē, raujot atoru uz leju un leju, uz savu apakšzemi, savu nekurpzemi, es ļauju apkārtējai telpai atklāt sava brūces. Nakts tur tumšu lukturi un atrauj vaļā tā aizvirtni, un mana akluma piķa melnās tumsības redzeslokā izsprāgst kaujas lauks ar mežonīgiem meteoriem, asinīm noplūdušiem mēnešiem, saulēm un kvēlojošām planētām, sakropļotiem asteroīdiem, trakojošām komētēm, gaismekļu pulkiem, zvaigžņu kustības spilgtajām grīstēm, zaļiem miglājiem, gāzveidīgiem miglājiem, baltiem un spirālveida miglājiem, astainām zvaigznēm un zibens lodēm, mirdzošiem saules plankumiem un uzliesmojumiem, žilbinošiem izvirdumiem, mākoņgāzēm un rīta zvaigznēm, jauniem mēnešiem, sarkanām planētām, zilām un vizošām zvaigznēm, arlekīnu krusām, spektrāliem pavadoņiem un neīstiem pavadoņiem, Sauli, Hēliju, Fēbu, Marsu, Saturnu, Ratiem, Kastroļiem, Lielo Lāci un Mazo Lāci - sadursmē, krāsainībā, šeit, rijīgajā iedobē, viens un karojot ar makrokosmu, vilkts lejup, aizspiestām acīm un riņķojot aizspiestām izspiežotpēdējo pili spektra aiz manem plakstiņiem, līdz es atkal tās atveru un sajūtu no jauna pierodam pie pelēcības, jo viss ir mūžīgi pelēks un man sāp spiediens zem ribām, elpot kļūst grūtāk, plaušas sasķelsies, kad viena puse būs aprīta, un spiediens... spiediens... sāpju planētas...
Niks Keivs "un ēzelis ieraudzīja eņģeli"
|