|
|
26. Decembris 2006
20:09
Beigsies un sāksies.
Nu kaut kas sākās, bija, tad beidzās. Citi to redzēja, apbrīnoja, citiem tas pat sirdi sasildīja, bet citi to neredzēja(vai negribēja redzēt), laikam steidzās.
Apmēram pirms gada sākās jauns gads. Citi loloja jaunas cerības, teicās būšot labāki, šķīstāki, darbīgāki un visādi citādi -āki. Bet es jau zināju tad, ka būšu tāds paC.
Ar mani, kā arvien, šogad ir bijis spēks. Spēks no rītiem pagulēt un reizēm naktī celties, spēks par sevi pasmaidīt un spēks pie zvaigznēm ķerties. Spēks iekraut, spēks utvert sitienus, spēks noglāstīt un mīļus vārdus stāstīt. Un lēni jūdzos nost, ja daudzreiz dzirdu vienu vārdu, nav svarīgi vai vājums tas vai spēks, vien apzinos, ja esi cilvēks, esi grēks.
Gādīgs draugs un biedrs labs ir visa gada garumā tavs prāts. Ik darbu, ik ideju un domu rada tas, ik jaunu gaisa pili celt kad sāc, tas palīdz tev un reizēm tas pat vada! Bet nav ne graša vērts tavs prāts bez NE! Jo tikai NEprātīgie rada.
Laiks iet un nevajag to ķert, tas nenotverams, neīsts ir, vien mirklis patiesība. Kas taisni iet, tas paspēj visu, sasniedz bezgalību, nav svarīgi ar kādu ātrumu viņš ietu. Un vajag reizēm apstāties, jo tikai apstājoties vari baudīt saules lēktu - rietu.
Mēs bezgalīgā visumā un bezgalīgs ir visums mūsos. Un nāve tikai slieksnis balts aiz kura nebeidzama dzīvība un doma kūsā!
Basās kājas apāva kurpes. Nav vairs saplēstās maikas. Balts krekls un šlipse. Apokalipse? Bet es gribu rakstīt ar pirkstu romānu pludmales smiltīs. Jūra lai lasa un smejas, un raud, un, lai taisa vētru un aukstu dušu un, ja nepatīk, lai aiznes mani zušiem, tie varbūt pēc manas miesas ir izsalkuši!
Atkāpe.
Ik labs ir nodzīvotais mēnesis un gads, ko nodzīvojis esi pats. Pats savā ritmā, pats savās izvēlētās pauzēs, ar cilvēkiem, kas tuvi, patiesi un paši ir, kaut varbūt visu gadu tikai sakaltušu maizi grauzāt!
|