|
|
27. Novembris 2006
01:25
nu jā
Un bija man labas latviešu valodas skolotājas, kas (ie)teica, ka teikumu sākt ar 'un' nav īsti labi, redz, tā darot vien lielie rakstnieki. Tas taka neesot labs stils, vai kā, neiebraucu īsti, jo ko tu cilvēks visu dzīvē vari izprast!
Ir brīži, kad ir ko rakstīt, bet ne velna negribas to darīt. Ir brīži, kad tā kā gribētos kaut ko uzrakstīt, bet īpaši nesaproti par ko tad lai raksta. Un ir brīži, kad tev vienkārši jāraksta, jo tos nolādētos 26 (+/-) burtus jau tu zini.
Man patīk Aina, pie velna!, man neprātīgi patīk Aina un jo īpaši viņas dievišķā frāze, nē, tā laikam nav frāze, vienkārši vārds, toties KĀDS - "RUNĀJIET!"
Runā un tev tiks atbildēts. Neviens protams nedod garantijas, ka tas būs pozitīvi.
ūūū, man sestdienas vakars bija ļoti nozīmīgs! PIRMĀ REIZE! Pirmo reizi lietoju alkoholu lielā daudzumā. Aģino4kā, kā teiktu krievi. Es slikti pārzinu ķīmiju, bet kaut kas tajā šnabī ir savādāks nekā ūdenī, dzerot ūdeni, tas pa acīm ārā netek!
Es sevi pieķēru vienā stulbā padarīšanā. Pēdējā laikā runājot ar sevi es nemērā lietoju vārdu 'principā'. Liekas, ka cilvēkam, kurš ir par slinku, lai savā dzīvē vazātu līdzi nez kādus principus, būtu tik daudz šis vārds jālieto. Bet, principā, tas vārds nemaz nav tik peļams. Un, principā, man vienalga!
Es šodien, ai, tas jau tomēr laikam bija vakar, novazāju debešķīgu gabalu ar kājām pa Mežciemu, Biķernieku trasi, Juglu, Brīvdabas muzeju un finālā vēl Purvciemu. 100% tas ir foršāk nekā slampāt pa centru, kur tu pat gribot nespēj paslēpties no skaņām. Ir tomēr vēl palikuši Cilvēki. Ir. Un tomēr sāp. Sāp par tiem, kuriem nodarīts pāri un kuri turpina eksistēt, iegrožoti kaut kādos mistiskos rāmjos, brīžiem aizskarot kādu smalku stīgu, kas no mūžīga klusuma pēkšņi sāk skanēt. Stop, nav nekādas skaņas, tev fizikā bija 2? Vakumā skaņas nav!
Es neko nezinu, tik to, ka skats uz centru no Dzegužkalna ap 6 no rīta ir burvīgs, es zinu, ka ir arī cilvēki, kas neēd gaļu, es zinu, ka mūžība ir mirklis, milisekude mērāma gados un bērniem ir jādot vaļa, vajag reizēm apstāties un reizēm vajag neprātīgi skriet, bet reizēs, kad nevari paiet, vajag atcerēties, ka nevajag tik dauz liet, melnais bieži vien izrādās balts un siltais salts, nevar neko nokavēt, ja nesteidzies, birstot smilšu graudiņiem, laiks ir gājis un ies, apziņa ir saprāta sieva, nav jau svarīgi vai apziņas vārds ir Santa vai Ieva, informācijas ir tik daudz!, kurš gan var atcerēties, kā tos visus žurnālus sauc?
|