Cilvēks var pacelties drusku virs zemes, arī citus reizēm viņš var pacelt līdz. Tā nu viņi tur stāv svētlaimē, raugoties viens otrā. Runā bez vārdiem, silda bez krāsns un veldzē bez spraita. Bet ko darīt, ja viens no viņiem ir maita? Pie ragainā radījuma! Man patīk kovārņi un vārnas pilsētnieces, tās, kuras pa ielu pārvietojas ar tādiem aprautiem palēcieniem. Viņas un viņi vienmēr kaut ko meklē, man liekas, ka tie ir ļoti inteliģenti putni. Un vispār, es dievinu šos vēsos un mitros rudens rītus. Nepacietībā gaidu pirmās skarbās rudens salnas!