Piliens juuraa. - November 9th, 2008

Konkrēti runājot, vakar dzēru. Tik nežēlīgi kā sen nebija dzerts.
Ne jau daudz, bet nežēlīgi. Atkal jau uzmācās zvanīšanas pālī
mānija. Not nice. Galīgi not nice. Bet notika, kam jānotiek. Šorīt
galīgi nevarēju pamosties. Sms-guļu, sms-guļu. Un tad jau pats
rakstītājs klāt. Jābrauc uz darbu. Pa ceļam nedaudz kauns, jo uz
darbu vedējs bija arī vakardienas mājās vedējs. Īstenībā jauki, ka
ir kāds tāds, kas vnk ir ar Tevi. Neuzdod jautājumus, neprasa neko
pretī, vnk palīdz. Un pat bez jautāšanas. Kad es tā mācēšu? Tad
kad man pašai būs bērni? Darbs. Darbs atslābina, liek domāt kko
citu. Liek baidīties no tumsas un dīvainām skaņām lielajā mājā
nevis no kkādas manas kārtējās stulbās fantāzijas nepiepildīšanās.
Haha! Vairs nav pamata bailēm! Nekas nav piepildījies. Cool, cool.
Nostrādājos un sadzēros tēju. Pat brīnījos, ka uz WC nevajadzēja
skraidīt, laikam vakardienas alko vainīgs. Atbrauca mans vienmēr
palīdzošais cilvēks, kurš diemžēl nepalīdzēja pārvarēt manas bailes
no tā, kas var uzrasties taisoties vaļā lifta durvīm, un bailes
no tumsas. Bet tas viss ir sīkums. Viņš bija tur. Ar visu delegāciju.
Diemžēl vai par laimi? Nezinu. Braucām pa veikaliem tā teikt. Sēdēju
vislaik mašīnā un izlikos varenīgna. Tas no nepīpēšanas laikam. Tikām
vaļā no delegācijas un devāmies pie vienmēr palīdzošā cilvēka uz
dzīvokli, kur mūs jau sagaidīja viņa dāma ar nedaudz apdegušām
pankūkām, kuras man šķita varendievīgas. Laikam nebiju ēdusi visu dienu.
Nopirkām biļetes pie Mincīša un UK. Tas ir vnk fantastiski. Es nesaprotu,
kā gan lielus attālumus pārdzīvo mīļotie, ja es šitā nevaru iztikt bez
sava labākā drauga. Pietrūkst viņš ļoti. Ja viņš neku nebūtu aizbraucis,
varbūt es nebūtu atkal papisusi sev sirdi un prātu. Kas to lai zin?!
Kas papists, tas papists. Tāpat labi. Kamēr ciemojos, vislaik nikni
zvanījās K-māte par rītdienas fotosesiju. Gribu un negribu reizē. Mulsums.
Un ūbercool salātzaļa žaketīte. Hehe! Mani atveda mājās. Un jau atkal
jāskrien. Run bitch, run. Haha! Smieklīgi. Does running make me a bitch?
Ceru, ka šonakt sapnī man nerādīsies atkal tie Leona kaķi. Bet... Vai
kaķis zin to, ka viņš ir kaķis? Un vai kāds pamanīs, ka es pīpēju istabā?
Vai tas, ka lādējās laukā telefons dod garantiju, ka kāds piezvanīs?
Man jauni islandieši, kuri šķiet fantastiski. Un viņi tiešām ir. Mum.
Arlabunakti!
Sakārto domas!

No rīta aizgulējos. Jauki, jo komanda sveica ar
aizkustinājuma pilniem saucieniem par to, cik es
mīļi miegaina izskatos. Daudz cilvēku. Pilni
pieredzes, atmiņu, dzīves. Enerģija. Enerģijas
vairāk nekā cilvēku. Jaukas pirmās dienas stundas.
Zibspuldzes, cilvēki, balsis, cigarešu dūmi, grausts,
belaši, tēja, akardeons, pižiki. Enerģija un aktīva
darbība visapkārt. Nogurums īsti nebija, jo šādā
pasākumā īsti piedalīties nemāku, bet izbaudīju.
Pat neskatoties uz dažām privātās dzīves (ko es
ļoti vēlētos saistīt ar Viņu) niansēm. Mājas.
Chill. Smieklīgs raidījums, kurā stāstīts un arī
pārbaudīts, kā suņu dresēšanas metodes lietot uz
vīriešiem. Izskatījās ļoti iedarbīgi. Haha! Nez
kā būtu, ja to pašu uz sievietēm izmēģinātu?!
Pierunāju Misteru B braukt uz Latvijas Kultūras
akadēmijas studentu filmiņām K.sunī. Bija nice.
Ļoti. B ir jauks cilvēks. Prāts, var just, ka ir
prāts. Daudz prāta. Patīk viņa prāts. Ļoti. Un
manieres. Jau atkal esmu mājās un domāju par Viņu.
Viņš par mani nē. Es jau zinu šitos trikus. So...
Kāda jēga man par viņu domāt? Vainas sajūta jeb
tas nolādētais Superego? Un Tu kādreiz padomā, ka pēc
sakašķēšanās Tu to cilvēku vairs nesatiksi? Vai
Tu saproti to, ka tas ļaunums tepat vien ir? Sēž
un klusi gaida īsto brīdi, kad izlīst.
---
Jāiet nolikt Mamma gulēt un jāfantazē par to, cik
ideāla varētu būt rītdienam, ja es pamostos laikā.
---
Paklausies Mum!