Piliens juuraa. - nereāla realitāte

Šodien ir tāda diena, kad esmu nedaudz sasniegusi to,
kā man gribētos būt - es pilnībā esmu savā pasaulē.
Mijiedarbojos es ar citiem arī, bet tomēr esmu sevī.
Skatoties caur sevi visa pasaule šķiet tik jokaina un
nemaz nav tik aktuāla. Es neko vairs nesaprotu. Tanī
pašā laikā tas šķiet kaut kā patīkami, kad saprotu,
ka mani vairs tik ļoti neskar tās dažādo kolektīvu
attiecības. Kaut tik ļoti, ļoti gribas satikt dažus
dārgos kokus, laimes, pavasara salnas, laumiņas,
meitenes uz l burta. Tiem gan parasti nav laika, bet
es tik ļoti novērtēju tos mirkļus, kad, esot kopā
ar viņiem, pat skatoties caur sevi, es jūtos tam visam
piederīga nevis kā iegājusi nepareizajā kabinetā.