cik tik palasos visiem kursas darbi jāraksta vai jānodod, bet mums par laimi, LKA atļauj pirmajā gadā nerakstīt kursa darbus, za to referātiņi, patstāvīgie darbi, katrs 10 lpp lappušu garumā noteikti sasummē visu kursa darbu un i to būtu vairāk. līdz rītdienai būtu svētīgi(svētīgi ir patiešām īstais vārds) nodot vēl divus darbus un miers. tāds sprintiņš vēl ir atlicis. 2 eksāmeni un tad muguru liekt, kur tētis ir priekšnieks. sanāk, ka visu vasaru dzīvošu pie sava priekšnieka un viņa kundzes. tāda muļķīga sajūta, ka tētis tā palūdza pastrādāt anitas un janas vietā. it kā darbs priekš tāda dumja studentiņa kā es ir vienkārši lielisks, taču visnelieliskākais tai visā ir tētis-priekšnieks un tas, ka ir sajūta, ka atkal esmu kaut ko nomuģījusies un tā ir kā tāda laimīgā loze, bez nekādas piepūles, tāpēc arī bez gandarījuma. jo tuvāk nāk tas brīdis, jo mazāk es to vēlos, jo tuvāk tas brīdis, jo mazāk iespējas man kaut ko novērst. un jautrība tā vien nebeidz sākties, jebšu ātrāk sāksim-ātrāk sāksim! |
galva sā'p, man nepatīk mans vēders, krūtis klūst lielākas, sliktās dienas nāk...vai tomēr labās, hmmm... katrā ziņā tas īsti netraucē. šodien paveiksmīgi kārotais eksāmens antīkās literatūras vēsturē pagalam sagandējis man omu. pirmo reizi mūža eksāmenā kaut ko nospiedu un tad vēl nezinu vai pareizi to izdarīju, jo aiz uztraukuma, ka mani pat varētu pieķert trīcēja un svīda rokas, es nepārtrauki stulbi sarku.un gandarījuma nekāda. pēc eksāmena pasēdēju dārzā ar dāmām, es nopīpējos(par daudz)un...braucu mājās.
|
lutze, elīna, undīnene piekrita man nākt līdz uz to parku, tikai kad. jebšu...varēju jau arī ātrāk iedomāties, ka var aiziet uz parku un no kakliņ izlakt lēto vīnu. īstenībā, kā sesija...tā man to dīkdieņu tik ļoti pietrūkst. baigi, ne. varējām jau ikdienas kaut 15 minūtes dārzā pasēdēt un paļerkstēt!
|