protams, ka šodien zvanījām brālim. vecāki ir ārprātā,man gribētos to sīka nelieša ģīmi pa asfaltu izsmērēt. es nezinu, viņš ir imūns pret visu, pret mani, ja esmu laba(kāda es mēdzu visu laiku būt pret viņu), manu psiholoģisko teroru(vēl iepriekš neizmantots, tagad īpaši bieži...),neitrālu attiekmi. sasodīts, manos 17 gados es jau biju izdarījusi pietiekami daudz muļķības, pietiekami daudz sevi pārvarējusi un padevusies, bet viņš nedara neko. reizēm šķiet, ka es viņam kājas bučotu, ja viņš tagad kļūtu par tēvu(pat tad, ja man nav ne jausmas cik ilgu laiku viņam vajadzēs, lai aptvert vagīnas atrašanās vietu un vispār...), par spīti savam vecumam, taču vismaz viņš būtu kaut ko izdarījis! bāc!
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |