compos · mentis

vakar guļot gultā spartu, ka jūtas kaut kā pagaist. nav svarīgi cik ātri vai lēni un kāpē, bet vispār, ka tās sajūtas sāk pazust un tās attiecīgi nomaina tāda kā miesaskāre saienojumā ar nespēju nodarīt pāri tam otram cilvēkam(jebšu žēlums). esmu jau miljons reizes pūlējusies atast kaut ko, ko iesmērēt viņam, kaut ko citu(nevis personu, bet darbību, nodrabi) kā manis aizstājēju. nesanāk! jo ir grūt atteikties no sajūtām, kas ir patīkamas,pat tad, ja tas ir pašapmāns. sasodīts, ko lai dara!?

naivi ceru,ka pienāks tas brīdis, ka palikšu pilnīgi bezjūtīga un lūdzu mūžīgās likumsakarības, lai tās ļauj viņam pieļaut fatālu kļūdu, kas man būtu kā visizdevīgākais iemesls kāpēc visu izbeigt, bet-nē, viss notiek vienkārši nevanojami. mēs satiekamies, uzplaiksnī jūtas, skūpsti, muļķīgas sarunas un apskāvieni un drošība, bet tas ir tik īslaicīgi, jo paiet diena vai divas un es smoku no tās domas, ka viss jāpārtrauc. eh...

visšausmīgākais jau ir tas, ka es nevaru aptvert to visu, ko viņš man ir devis, ir tik daudz sīku lietiņu un domiņu, kuras ir tik būtiskas, kas man nekad nebūtu ienākušas prātā bez viņa. ir tik muļķīgi, ka ir atkarība no otra cilvēka un, ka jārēķinās ar otra jūtām, pat tad, ja zini, ka nekad nekas nebūs vairs pareizi un labi.

i-bio. man nepatīk, ka šīs lietas nevar paveikt ātri un bez ceremonijām!!!