compos · mentis

Mērķis?
Pirmais, ko es iedomājos, izlasot tevis rakstīto bija - vīriešmērķis. Tas laikam tālab, ka pati vienu esmu noskatījusi un grasos amora bultu šim iecirst taisni sirdī.

esmu laikam pilnīgi caurredzama.

Es drīzāk teiktu - pārāk līdzīga man.

Runājot par tām medībām, man kāds vīriešdraugs nepārtraukti atkārto, ka attiecībā uz vīriešiem nepārtraukti vajag būt kaut kādam slepenam, stratēģiskam plānam, t.i., katram solim jābūt pārdomātam un vienmēr esot jāspēlējas, bet, ja man, ieraugot šo vīriešcilvēku, ļogās ceļi, tad kādi gan tur vairs stratēģiskie plāni un spēlītes.

neapzināti. vienmēr ir. vismaz ir kaut kāda cenšanās būt labākai, interesantākai..un tā tālāk..īpašākai. tas jau ir plāns..un tad jau...

vai tad ne tā?

Jā, neapzināti tas ar mani notiek gandrīz vienmēr. Varbūt izklausīsies smieklīgi, bet es ar aizdomām lūkojos gandrīz uz katru vīrieti, kurš saka, ka es šim patīku, jo man kaut kā grūti pieņemt, ka varu kādam patikt. Nav jau gluži tā, ka es domāju - aiz katra komplimenta slēpjas slēpti mērķi, bet laikam pēdējie divi gadi attiecībās ar MV ir vēl vairāk grāvuši manu jau tā zemo pašapziņu.

bingo. man ir tieši tas pats. un...tāpēc mēs esam universālie karēvji, jo mēs gan mākam uzklausīt komplimentus, gan tos bārstīt, gan saprast, gan pareizajā momentā pārprast. lai gan esmu ļoti pārliecināta, ka līdzīgi jūtās jebkura normāla jauna meitene/sieviete.
so, we s-smoke!

Nu nezinu, iespējams jau, ka visas tās cacas, no kurām tā vien staro pašpārliecinātība, patiesībā ir tādas pašas kompleksu nomāktas peles kā es. Iespējams.

Man gan vienmēr licies, ka viņas ir daudz rafinētākas par mani un darbojas vairs tikai pēc kaut kādiem nerakstītiem un it kā visiem zināmiem starpdzimumu attiecību regulējošiem noteikumiem, vairoties no impulsīvas rīcības, no muļķīgiem vārdiem un sārtiem vaigu galiem.

nezinu, brīžiem,šķiet, ka tā ir, bet reizēm es jūtos tik pārāka, jo man ir kaut kas vairāk nekā tikai flirtēšanas un kniebšanās un kokteilīšu mānija.

tad, kad visu ir viegli panāk, tu iedzīvojies tajās savā luksussituācijā, ka pārstāj censties, ja ne tīri fiziski, tad vismaz garīgi. un, kamēr man būs neapmierinātība, tikmēr man būs stimuls.