compos · mentis

tas jau nav nekāds noslēpums, ka katram no mums ir kāds, kuru ieraugot vai paar kuru iedomājoties mūs pārņem neizskaidrojama un paranormāli sāpīga zaudējuma sajūta. man tā ir, katram ir un, ja nav, tad agrāk vai vēlāk parādīsies.

visšaušalīgākais jau ir tas, ka ir vieni, kuri tiem rēgiem tiek pāri. viņi ir tāda blāva pagātnes projekcija uz visām nākamajām attiecībām, bet ..ir tādi, kuriem tas "rēgs" ir kā zīmogs un tu saraujies vai izstiepies un nevari Tu aizmirts to vienu, ar kuru kā likums kaut kas nav sanācis.

skatos sava rēga fotogrāfijas un brīnos par sevi. man nav žēl. man patīk tās cietējas loma. man pat ļoti patīk būs zaudētājai, jo pretējā gadījumā es vienkārši varētu atskārst , ka viņš ir pavisam tukšs un apsūbējis cilvēks, kuram nav nekāda rakstura spožums. hmmm..iespējams, ka tā, bet ļoti iespējams, ka viņš ir mans izredzētais un mūsu genomateriāls radītu visskaistākos un gudrākos bērnus pasaulē, varbūt man ar viņu būtu vispārpasaulīgākais sekss, varbūt viņu ieraugot man tirptu pirksti aiz laimes, varbūt man viņa balss liktu pieplakt pie krēsla atzvetnes un varbūt viņš būtu mans dvēseles radinieks. hmm...?

un es atkal jūtos kā tāda muļķe. mani nemierina tas fakts, ka es esmu kāda rēgs, es negribu dzīvot ar apziņu, ka mans rēgs ir eksistējošs cilvēks...