pilnīgi dīvaini. šodein tik daudz laika pavadīju pati ar sevi. visu laiku nostaigāju apātiski blenžot uz garāmgājējiem rīgas ielās un klausoties tikko nopirkto(licencēto) CD.kāpēc rīga visas sievietes ir tik sasodīti skaistas? es nesaprotu! un tad es aizdomājos par savām pārlieku sievišķīgajām formām(labi, ka vēl nesmoku no tā visa, kas gadu gaitā apaudzēts ap kauliem un "muskuļiem"). hmm...negribu kādu dienu attapties kāda jaunēkļa gultā un tad, kad viņš paslidinātu roku zem mana krekliņa un konstatētu, ka es viscaur esmu mīksta! turklāt..pašai jau vairs arī nav nemazākās velmes uz sevi blenzt spogulī un izčamdīt visu, ko var...un konstatēt, ka kārtējais manas miesas kvadrātcentimetrs ir okupēts. lai gan...priekšrocības ir arī...mīkstumam :) esmu nogurusi, tāpēc esmu gražīga, tāpēc esmu nejauka un man viss nepatīk. man šķiet, ka viss ir truls un tāds miglains, visas sajūtas tādas absurdas, bez kaut kāda aizkustinājuma. tādas smieklīgas, līdz izmisumam smieklīgas. trinos pa krēslu kā mazs bērns un nervozi smejos.
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |