compos · mentis

nesaprotu. aizeju uz veikalu, pasaku, ka man vajag to, to, to un vēl aleksandrkūkas. kāpec valkā neviens nezin kas ir aleksandrkūka? zvēru, ka valmierā man tā negadītos. arī nevienam citam negadītos, kurš ik dienu pasoļo garām durtiņām( jā, jā!).

naksnīga pastaiga. uff...naksnīgas pastaigas nenogurdina. naksnīgā pastaiga nobeidzās ar mulsu "labunakti..." un trijos es nopūtu pēdējās sveces istabā..un miegs nenāk. nu nenāk un tu saraujies vai izstiepies, nenāk! bet tad es attapos, ka ir jau septiņi un, ka nav vairs lielas jēgas gulēt. bāc, kāpēc naksnīgas pastaigas nenogurdina?

nevaru iedomāties skaistāku rītu kādā pamosties, jo neko nejutu. tāda sajūta, ka viss ir tieši tā kā tam jābūt, ja neskaita to, ka nokāpjot pa trepēm es saprotu, ka man būs jāliec mugura vismaz pusdiena, lai savāktu to bardaku, ko ģimene ir paspējusi sadzīvot. nu kāpēc mēs neesam tādi, kuri katrs nomazgā savu krūzīti, nenoliekam katru mantu vietā, kur to bijām paņēmuši. i-bio! hm? nu, neesam! god, i love those ppl!