shit happens, but some shit never is forgotten...
šodien es sevi iedomājos dižās atriebējas lomā. es gribētu atriebsties time, kuri ir darījuši pāri citiem, izpostot to, kas viņiem ir bijis vienīgais.
negribu būt līdzjūtīga, negribu izklausīties smieklīga...
negribu būt līdzjūtīga, negribu izklausīties smieklīga...
reiz bija puisis(viņš vēl ir), kurš bija izcils peldētājs, ap to laiku, kad viņam bija 15 vai 16 Latvijā viņā vecumā viņam līdzvērtīgu nebija. viņš nopeldēja dienā ap 30 km. viņš pabeidza vidusskolu, viņu iekļāva Latvijas peldēšanas izlases rezervistos uz olimpiādi un viņam vēl pat nebija 20. Viņš iestājās LSPA un...
kad viņš bija vēl ļoti mazs viņam konstatēja neizārstējamu ādas slimību, kura patiesi nevienam nekaitē. nevienam nevar pielipt. nevienu nenogalē. viņu pieņema mazajā pilsētā. uz viņu īpaši nesaktījās, vnk pieņēma tādu, kads ir...
kāpēc 20 gadīgi jaunieši izsmej citus, ko? kur viņiem prāts. kaut...viņi kaut uz vienu dienu "izbaudītu" citu ciešanas!!!!!
vārdam ir liela vara. pārāk liela!