cik vakar es daudz domāju, ka mīlu, tik šodien es sāku pārvērtēt to vai tas otrs cilvēks novērtē arī mani. es nezinuvai man ir tiesības teikt, ka man ir potenciāls un, ka es esmu spēcīga, ka man ir raksturs un, ka man patiesi ir vēlme izaugt kā cilvēka, gan kā profesionālei. tikai kāpēc man šķiet, ka viņš man netiek līdzi. kāpēc man ir jāatsakās no savām vēlmēm no saviem plāniem, lai tikai apmierinātu mūsu abu vēlmes. kāpēc es pie viņa raujos katru nedēļu, katru brīvu brīdi, bet viņš ir paspējis izrauties pie manis tikai vienu vienīgu reizi? kāpēc? ja viņam nav nekā labāka ko darīt?
es nesaprotu and call me wrong, bet es domāju, ka man ir taisnība.
es nesaku, ka man irjāpadodās vai kā citādi jāatmet roku, bet ultimātus uzstādīt es māku un, ja ultimāts tiek ignorēts es vienkārši pratīsu nedar''it neko.
Skaidrs, daudzi teiks, ka man ir jāpiekļaujās, ka man ir jādara viss ar maksimālu atdevi, bet vai tad tas nepārvēršas par viena cilvēka attiecībām. es jūtos tā it kā man ir jāpelna viss ko es saņemu pretī un tā ir brīvdienu mīlsetība. vienkārši un elementāri es jūtos nenovērtēta kā cilvēks. un es zinu, ka es neemu slikta, tikai kāpēc man vienkārši katru nedēļu ir jādzird skaisti vārdi, bet tikai beigu beigās tie ir vādi.
es sevi neieredzu, jo esmu tāda muļķe, ka mīlu.
jūtos: |
sasodīts! |