agonija. neviens nevar to saparst. un nav slikti, jo tas ir tik personiski, bet gribu, lai tas ir kaut kur citur, ne manī.
es smagi elpojot. un viņš par to uztraucās. man nešķita, ka mūsu saruna būs tikai pārs stundu notikums, man šķita, ka tam būs turpinājums. tād, vai citāds bet būs, līdz tam brīdim, kad viss būs kārtībā. es piln'bā apzinos, ka es prasu neiespējamo, bet man ir tāda sajūta, ka es to drīkstu. kāpēc man ir jābūt tai muļķei, kura visu laiku par to domā? kāpēc es neesmu tā foršā, pēc kuras kāds tā ilgojās? es nesaprotu!!! nav godīgi...
es elpojot smagi. pareizi, ka tādā brīdi var elpot tikai smagi!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}