Pie tam, ka mīlu ir jāsamaksā ar atbildēm. Man nepatīk, ja man uzdod jautājumus, vienkāršāk ir pašai stāstīt visādus niekus, bet līdz galam neko nepateikt. Liekas, ka sen, sen atpakaļ biju sapratusi daudz vairāk, tikai tagad viss atkal ir aizmirsies. Ir stulbi kā ir, ka nav bez-noteikumu mīlestības. Ak, kā es tādu gribētu izbaudīt. Pirmkārt, jau tādu, kurā man jautātu lietas un niekus, kurus vajag, nevis tos, kurus nevajag un kuri ir pilnīgi lieki. Gribētu izbaudīt to, kad kāds tevi vienkārši principiāli aizstāv, pat tad, ja tev nav taisnība(ar noteikumu, ka tu vari to cilvēku no tā atrunāt...un pats saproti savas kļūdas)