pirms pāris dienām man zvana mani vecāki. njā...dīvaini. zvana, zvana...un satrauktā balsī saka, lai es lūdzams neticot, ko runājot par viņiem un, ja kāds kaut ko sakot, lai es nesatraucoties, ka viss ir vislabākajā kārtībā. lūk! es jau nesatraucos. es jau arī nemaz nedomāju, ka ticētu, ja ko ļaunu teiktu par maniem vecajiem, jo šamiem, šķiet, nupat ir uzplauskusi otrā mīlestība:).. bet, ka runā tāāāāāāāādas lietas, tas nu gan nav foršī, ir jau smieklīgi, bet, ja sāk runāt, ka nupat jau bēres jārīko un jāizska ģimenei līdzjūtība, tad nu gan tas ir daudz par daudz, ibio. un NU visām mazpilsētas pakaļām! |
kur ir mans lokālpatriotisms??? |