compos · mentis

tā īsi un kodolīigi, ir jau agrs rīts. esmu viena pati mājās. vakars iesākās jauki! sākumā tēja ar osīti un kūka, kur mēs izrunājām visu, sākot no manas sāpīgās pieredzes ...līdz pat atziņai, ka DR patiesi iespējams nekad mani nav mīlējis, kas nedaudz man lika pārdomāt un izdomāt dumās domas, ka es varētu aukstasinīgi atriebties un parādīt, ne to pašu sakistāko meiteni, bet katrā ziņā visgudrāko sievišķi, kas manī mīt. i-bio, ja padomā tā, tad, patiesi, kurš te kuram ir galu galā cakarējis smadzenes. lūk.

vakars turpinās ar kafijām un desertiem ar iness un kristīni. pirmā dodās pie sava savējā, kristīne mājup, jo viņai rīt jāparādās'kā apzinīgajai darbiniecei britih council. jauki!

tālāk tiek zvanīts anabella  un tiek rakstīta īsziņa. viņa atbild! kāda laime, jo mani pārņem nepārvaram vēlme redzēt to t-krekliņu (kura nemaz nebija) un padejot+pakonzumēt zināmu daudzumu alkohola(mana apņemšanās piedzīvo pamatīgu fisako, alkohols atkal ieplūst manās vēnās). satiekamies pie pulkveža. ieejam, padzeram, padejojam, nolemjam, ka mums nepatīk dodamies uz citu vietu, beigu beigās atgriežamies pulkvedī, paceļam man noplīst papēdis, bet ne tā līdz galam, mani tas īpaši neuztrauc. ieejam pulkvedī, anabella aukstasinīgi norauj manu karājošos papēdi no mana zābaka, mēs dejojam... padejojam...mūsu ceļi veda atpakaļ uz to cito vietu. lūk...

ir 3:36...esmu jau tramvaja pieturā. gaidu,gaidu, kad pie manis pienāk vīrietis, ļoti zolīds un jauks un jautā kaut ko, es nedzirdu...nu labi, laikam bija jālikvidē skaņa, kas nāk no tā mana drauga. viņš man krievu valodā jautā, kur man vajagot, es neskaidrā krievu valodā atbildu, ka labprāt nokļūtu līdz pārgaujai, mēģinu paskaidrot tuvāk...līdz viņam kļūst skaidrs. izrādās, ka viņš ir takša vadītājs, viņš braucot...tur un man esot pa ceļam...iesēžos taksī...njā, bail ir, bet taksometrs taču. apskatu uzmanīgi vārdu un uzvārdu...sameklēju pēdējo banknoti, bet viņš saka, ka nevajagot, pieved mani pie mājas...un gādīgā balsī atbild, lai es vairāk tik vēlu nemēģinu pastaigāties. tas tiesa...un sirsnīgi pateicos viņam.

tur stāvēja padsmit cilvēku, bet peināca viņš klāt tieši man!

pasaulē ir jauki cilvēki, bet vairāk nekad tā...nekad!

 

ar labunakti, jeb labrīt.

atkal tie neizbēgamie atklāsmes brīži, kad šķiet, ka domā visskaidrāk, kad viss ir vienkārši un nonivelēts līdz tām dzīvnieciskajām vēlmēm. un man uzmācās tā mļķīgā doma, ka ļoti gribu dejot, bet tā pa īstam, nevis tā nedaudz iekustināt savas relatīvi kuslās miesas kaut kāda pavisam nepievilcīgā rītmā. vispār sajust kāda siltumu un tādu...

dziņu, dziņu.
aptātija.