atdzimšana

Man ir apnicis šis drūmais pelēkais laiks! Gribu vai nu baltu sniegu, vai zaļus kokus. Ierēķinot sezonu, globālo sasilšanu, ekosistēmu un citus faktorus, labāk būtu sniegs. Pat par spīti tam, ka auksts. Man ir apnicis katru vakaru mākslīgi uzlādēt sevi ar pozitīvām domām. Gribu to pa īstam. Un gribu normālu sezonālo maiņu, stabilu globālo klimatu, tīru planētu un labu laiku.

Es katrai dienai nosaku vienu darbiņu-uzdevumu, ko paveikt. Un to paveicu. Pašlaik izdodas vnk ideāli! Bet kad šo svarīgo darbu izdaru... rodas tukšuma sajūta, vilšanās un pelēcības sajūta iekšā. Wtf? Kur ir gandarījuma sajūta? Tie darbi nav nekādi vieglie priekš manis. Nākas bišiņ sev pārkāpt/iziet no komforta zonas. Wtf?? Vai tad pēc tam nav jābūt gandarījuma sajūtai? Te kaut kas nepavisam nav riktīgi. Pašlaik sajūtas ģenerēšanai izmantoju filmas. Sanāk. Vismaz uz brīdi noteikti.

Es neesmu pateikusi savu šīgada tēmu. Un es jau to apzinīgi izdomāju pirms Pavlina to ieteica. Šīgada tēma - IT un mācības. Abas ir ļoooti nožēlojamā stāvoklī. Pie abām jau ir sākts strādāt (sesija&reinstal). Forši. Gada beigās es atkal varēšu lepoties ar padarīto un to, cik daudz ir viss noticis un cik ļoti esmu mainījusies. Forši! ^.^

Top 10

• kļuvu labāka
• nejauši uzdūros stevepavlina.com
• veģetāriete
• izdzēsos no cibas
• laimīgāka
• nopelnīju lielo piķi
• jauni kursi
• izlēmu neaiziet no skolas
• hunatrainer.com
• naudas esamība

Ļoti ražīgs, iekšēju pārmaiņu gads.

Es gaidu. Ne jau apzināti, kaut gan bieži vien arī apzināti. Un bieži vien tad ir vilšanās, jo (Ha!) tā arī neko nesagaidu. Tā ir programma, kas iet defaultā, taču lai aktīvi darbotos, ir aktīvi pie tā jāpiedomā. Kā aktivitāti padarīt par default programmu? Atcerēties atslēgvārdus.

Es varu, es daru.

Nav daudz cilvēku, ar kuriem es varu nepiespiesti un brīvi runāt, patīkami runāt. Un pēc sarunas ir ļoti, ļoti forši. Pat ja nekas tāds netiek runāts. Ar šiem cilvēkiem es arī varu viegli tērzēt beztēmā (čatot). Ir arī tādi cilvēki ar kuriem es nevaru pat par tēmām runāt, kur nu vēl čatot! Sarunāšanās ar viņiem sagādā mokas, jo nav jau ko teikt, bet it kā vajadzētu. Tad nu mēģini un mokies, stāsti, kas jauns, kā mācībās, kādi tusiņi, kādi puiši. Taču sakarīgās tēmas tiek pārvērstas līdz nepazīšanai vai izvēršas savas pozīcijas aizstāvēšanā. Es mēdzu klusēt, varbūt par daudz?

Esmu patīkams cilvēks, pieklājīgs, uztveru visu pozitīvi. Pirmais iespaids par cilvēkiem ir pozitīvs (tālāk to izmaina cilvēki paši). Atļauju cilvēkiem pie sava viedokļa palikt, neuzbāžos ar savu viedokli. Man nav svarīgi pārliecināt par savu taisnību, bet savu viedokli nemainīšu. Netēloju, nemeloju, neliekuļoju, nepielienu, neaprunāju. Saku taisnību, izturos dabiski, ja kas netīk, paklusēju, vai pasaku tieši šim cilvēkam. Patīk saturīgas sarunas.

Vissvarīgākais draugos ir tas, lai ar viņiem var parunāt un pat beztēmā patērzēt.

Nezinu, līdz galam es to visu neesmu izdomājusi. Bet zinu, ka ir noderīgi, ja ar pareizajiem iemesliem tur blogu. Vai dienasgrāmatu. Man rakstīšana dienasgrāmatās ir izgāzusies vairāk reizes, nekā mēģinājumi rakstīt normālu blogu. :) Nu ko, mēģinam vēlreiz. Cerams šis blogs netiks nokauts dēļ tiem pašiem iemesliem, kā mans iepriekšējais - atkarība. Atkarības nav labas. ;)

Mani uztrauc tas, ko citi par mani domās. Cik banāli. Un es nezinu, kā no tā tikt vaļā. Līdz tādi sīkumi, kā uzkrītoša kosmētika, apģērbs, izturēšanās. Bet tie ir sīkumi. Izmēģināti, ļoti labi, bet sīkumi. Man vajag ko lielāku. Teoriju ir ļoti labi zināt, kaitinoši ir zināt teoriju un nemācēt to pielietot praktiski. Laikam būs jāsāk vairāk atkal piekopt šie sīkumi. Vismīļakais no vienalga-ko-citi-domās sīkumiem ir, kad pa ielu ejot sarunājos ar sevi, smejos vai pat biši uzdejoju.

Kā pozitīvi noformulēt mērķi "Man nav svarīgas citu domas"?