Pieņemt sevi.
Ar visu, visu... Ar visām tām lietām, kas nav loģiskas vai labu darošas. Ar visu to, ko es tik ļoti gribētu savādāk, jo ir kauns, bailes vai vienkārši pārāk sāpīgi. Arī to, ko es gribētu savādāk, jo liekas, ka tā vajag, ka tā es būšu vairāk pieņemta, vairāk mīlēta. Pieņemt visu to, ko es sevī gribu mainīt, jo liekas, ka tā es varētu būt laimīgāka. Pieņemt to, ka es neesmu laimīga. Lai cik ļoti es necenstos, tomēr man pārāk bieži ir tā sajūta, ka gribu prom. Lai cik ļoti necenstos, pārāk bieži liekas, ka kaut kā trūkst. Lai kā necenstos, visbiežāk jūtos nepieņemta, neiederīga un nevajadzīga. Reizēm man uznāk trauksmes sajūta bez iemesla. Un ne tikai sliktais. Man nepatīk iemīlēšanās sajūta arī. Man grūti ir atzīt savu entuziasmu, ideālismu un pat naivumu. Un es jūtu daudz par daudz. Pārāk intensīvi. Un to visu pieņemt.
Ja, tā es jūtos. Lai gan tas nav ne labu daroši, ne loģiski. Un tagad es mācos to visu pieņemt.
Ja, tā es jūtos. Lai gan tas nav ne labu daroši, ne loģiski. Un tagad es mācos to visu pieņemt.