| |
|
| 01:46pm 20/09/2017 |
| |
tāda nenormāli laimīga gāju taisīt kafiju, smaidu, smaidu..
un galīgi aizmirsu, kādēļ esmu tik priecīga.
bet atcerējos.
skaistu smaidu atstāji.
zinu, zinu. pāries. tāpat. kā viss.
čau, rudens!
čau, manas domas.
es pat varētu iztikt bez balkona, ja man būtu liels logs pārdesmit m virs zemes. kaut vai normāls logs.
vispār nav nekādas saprašanas, ko es vēlos. pa bišķim no visa. to visu salikt vienu viet.
tik ļoti pietrūkst saturīgas vakara klusēšanas.
man jābūt vienai.
nemaz nenojautu, cik ļoti nepanesu tos cilvēkus, līdz nonācu situācijā, kad viņi jāuzņem kā ciemiņi.
man kaut kas ir jāizdomā. plāns. kā ar visu pašai tikt galā un tikt no visa vaļā.
tikt vaļā..
un tad atkal viena sakritusies sēdēsi stūrī dīvānā?
man vispār ir paveicies, ka neesmu ne skaudīga, ne greizsirdīga.
tik dažreiz nesaprotu - visiem citiem, jā, bet es kaut kur aizmirsta.
sacepos.
sapratu, ka neesmu zāles iedzērusi.
drīz pāries.
tik ļoti sacepos, ka galva sāp kā pārpūlēts muskulis. |
|
| |
|
Post |
| |
|
|