| |
[Jul. 31st, 2015|10:19 pm] |
Redziet - es ticu. Dziļi.
Caur maniem monologiem, nekas citiem nav tapis skaidrāks, ne kripatiņu, ne mazdrusciņu. Pēc centieniem aprakstīt, neviens nav sapratis. Es atmetu ar roku. Apjautu- man nekas nav jāpierāda, laiks pats visu pierādīs un parādīs. Redziet, jau no mazotnes, esmu jutusi dziļu spēku, sevī, bet bij laiks, kad šī spēka lielums- sērkociņa liesmas lielumā bija, trausls spēks. Stipri vēji pūta, naktīs salnas koda. Klusais spēks. Nāca ļaudis dažādi un spēka liesmiņā spļāva, bet es klusītēm, pa skabardziņai, klāt liesmiņai metu, nevienam neredzot, es to baroju ar cerību. Caur gadiem.
Nesenā pagātnē - mana liesmiņa bij tuvu zūdībai, bet visstumšākajā, skumjākajā un bargākajā naktī- es piedzīvoju pavedienu. Sāku sekot tam. Prāts, tam centās atrast loģisku skaidrojumu, bet lai kā tas censtos tikt galā pats, bez sirds palīdzības tas nesaprot.
Šai pasaulē ir lietas un notikumi, kas racionālajam nepadodas. Es ticu, ka ir pavedieni, kurus sadzirdēt var klusējot, tie ir mūsu īstā virziena - ceļa zīmes, tās kas laimītēm liek iekšā kūsāt, tās, kas drosmi audzē, tās, kas īsto - sevi veido. Apstājies, sienāžu orķestrim līdzās un ieklausies, vai gadījumā, nav pienācis laiks- Tavu sērkociņa liesmiņu, jāņugunī kurt.
 |
|
|
