Ar vien mūs apskauj tas neredzamais, netaustāmais, bet brīžiem uzkrītoši necaurspīdīgs gaiss. Karoč, uzsniga sniegs un viss ceļš pārklāts ar lipīgu, baltu putru, ko citos apstākļos varētu saukt par sniegu. Kapēc cilvēkam ir jākārpas pa to masu, ko citi sasmērē. Dajoš brīvlaiku, kad ir uzsnidzis sniegs, lai tas paliek tāds, kāds uzsnieg.
Stūlbi ir iedot cilvēkiem svētkus brīdvdienās, lai maksimāli sačakarēt weekendu un pirmdien jau stutēt darbā. 0_x
Stūlbi ir sadalīt laiku periodu kaut kādos mistiskos gados. Nepietiek ar to, ka šos gadus jau skaita katrā dzimumdienā, tad vēl to dara ziemā, jo vairāk vidus daļā, ko nevar nekādi uzskatīt par kaut kādu atskaites punktu.
Stūlbi ir lasīt pašam savu smērējumu, jo tas liekas pašsaprotami un katrs varētu domāt ja ne vārds vārdā, tad noteikti tuvu tam.
P.S. varbūt ir vērts aizliegt rediģēt iebakstīto tekstu, tad līdz galam (galam vai sākumam, lai kāds arī būtu cibošanas mērķis) nonāktu vairāk patiesības(pirmā doma, tā patiesākā).
P.P.S. Bet tomēr tās nelielas slīdes ir veselīgas, tās spēj ieraut sēdeklī un kāri ķert svārstību ritmu, lai neizlidot no ceļa kamēr mums tā gribas...