Jau trešā mokošā nedēļa sķir mani no vienas būtnes.. kā lai aparaxta ar vārdiem šo situāciju... gribētos kliegt, bet nevaru.. nav speeka. Vai mēs vienmēr izrādām jūtas ko jūtam, vai bieži vien paslēpjam sevī ? Lai cik tas banāli neizklausītos.., bet parasti paturam sevī tādējādi liedzot otram saprast ko jūtam patiesībā un, zinot, ka vairākums cilvēku nav gaišreģi, var secināt, ka otra pusīte neuzzin par īstajām jūtām. Maybe (MB) tā ir tikai mana paranoja...