| jā, zinu, ka sen nekas nav rakstīts |
[Aug. 1st, 2006|06:09 pm] |
| [ | kaut kas pa ausu galam... |
| | klusums aiz loga | ] |
viņa dzīvo divas dzīves. vienlaicīgi. un cilvēkiem ir grūti saprast, kapēc vienu dienu Katrīna skraida pa pagalmu skaļi smiedamās un uzvedas kā mazs bērns, bet jau nākamajā dienā ieslēdzas savā istabā un taisās griezt vēnas... /nu nekur jau nav teikts, ka pati Katrīna to saprot/
un vispār, kapēc Katrīna par sevi runā 3.personā? tam noteikti ir kāds iemesls un arī skaidrojums, bet pagaidām nav atrasts...
ja vienu dienu mani redz skaļi runājam un priecājamies par dzīvi, tad arī otrajā dienā no manis gaida to pašu. KAPĒC???? PIE VELNA, KAPĒC????
vai patiešām es nedrīkstu raudāt? nedrīkstu būt neapmierināta? nedrīkstu dusmoties uz citiem???
ja es gribu, tad es smejos. ja gribu, tad raudu!!! vai ir iemesls, kapēc es to nevarētu darīt?
cilvēki ir daudzšķautnaini /vismaz lielākā daļa/, tātad - viņiem ir dažādas īpašības un atšķirās darbības ko viņi dara...
BET KAPĒC TO SAPROT TIKAI DAŽI????
/it kā jau piekāst visus, bet ir smacīgi dzīvot, ja apkārtēji domā - viņa nav normāla - tikai šo dažādo reakciju dēļ/ |
|
|
| un tomēr |
[Aug. 1st, 2006|11:26 pm] |
viņā ir k-kas romantisks. arī viņa sapņo par dienu, kad viņu pamodinās savāds durvju zvans. durvis atverot pretī stāvēs sapņu princis ar puķu pušķi rokās. jā, arī viņa par to bieži domā. patiešām.
atgriežoties realitātē - viņa nemaz nesapņo! mājās nemaz nav zvana! un viņa reti atver durvis! viņai nemaz nepatīk puķes! un visp, viņa nemaz negrib precēties!!!
kārtējo reizi 2 dzīves, 2 pasaules.. nu neko |
|
|