...No Piena Ciema ar kājām, kilometrus divdesmit piecus gar Vidusjūras krastiem, es pacēlu itāļu saulesbrilles, mēs kāpām kalnā, kalnos, es ēdu kazenes un dzēru ūdeni strūklakā, viss bija tik kaifīgi, ka varētu pierakstīt traki biezus garlaicīgus memuārus. Es biju pārņemta vēlmi nozagt visu, nozagt visu Itālijas-Francijas robežu, ar visiem kalniem, krastiem, viesnīcām, villām, restorāniem un to - laiskumu; karstās, karstās asinis; nekur vēl tās nebija uzkarsušas tā, kā tur. Kalna gals vēl nebija redzams, bet spēki jau beidzās, burvīgi seši nēģeri mūs paņēma mašīnā, viss bija tik skaidrs un saprotams, lai gan es nesapratu ne vārda.
Priekšpilsēta, gluži kā Parīzes priekšpilsēta. Bezgalīgā promenāde. Galā Arturs. Cilvēki, kas dejoja, dziedāja un ēda, pastaigājās, pārdevās, mīlējās, karsa. Visi, viss.
Naktī, nokāpjot no promenādes, mēs izģērbāmies, un lēnām, jo akmeņi asi, mēs iekāpām sāļajā un karstajā jūrā. Kulminācija, tad mēs ēdām Venēcijas drupačas, un es aizmigu uz savas somas, kamēr Edijs skalojās dušā. Pamodos uz akmeņiem, slapja no lietus.
Starp bezpajumtniekiem Nicā lietus laikā ir konkurence, nišas jau pilnas ar laicīgākiem atradējiem. Kāds palīdzēja. Sešas stundas lieliska miega. Mēs dalījām pajumti ar citiem svešiniekiem, bet, šķita, arī elpu un likteni. Tā liekas, ka tur cilvēkiem ir jārunā mazāk, jo gaiss ir tik biezs, ka domas un jūtas tiek vadītas labāk - kā elektrība, kad gaiss mitrs. Un mēs aizgājām - pirmie. Tas nebija viss.
Mēs bijām tur.