dienasgramata @ :
Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.
13. Augusts 2026
dienasgramata @ : Par ko es runāju ar ChatGPT
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.
9. Augusts 2026
ulvs @ :
Blakus garažai, ko pārveidoju par DIY ierakstu telpu, uzziedēja rododendrs.
Man tēva sievas mamma šodien pastāstīja, ka 08/08 datums skaitās "enerģētiskā" gada 1. diena (nekāda sakara ar kalendāro gadu)- tad esot vislabāk uzsākt jaunu enerģiju plūsmas. Neanalizēšu šo info, jo kāpēc gan.
Rodo foto:
martcore @ : gaišās cirtas lido pār parketu (c)
rasistiskie gāganu gari WNBA (sieviešu baskets, ja kās nezin) pieņem aizvien resnākus apmērus
pēc posta kaut kur instagramā par to, ka baltās meičas laukumā vienkārši dauza - tas ir par indiānas "fever", keitlimu klārku un sofiju kaningemu (esmu gan kluba, gan sofijas individuāli atbalstītājs) atskanēja reakcija RACISM RACISM RACISM bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem, a kas īsti nav tā
tagad čikāgas dižona karingtone pēc tam, kad viņu palūdza nahuj pamest pludmali pēc kontakta ar kaningemu, raksta tviterī WHITE PRIVILEGE, nopietni, bļ
8. Augusts 2026
ulvs @ :
Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju.
Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām.
Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami.
7. Augusts 2026
ulvs @ :
Es ienīstu cilvēkus, kuri nespēj racionāli efektivizēt sevi.
Kādus cilvēkus ienīsti tu? (vari neatbildēt, man vienalga; es vaicāju pieklājības pēc)
* ar "ienīstu" domāta mana emocionāla reakcija "man nepatīk dzīvē sev turēt apkārt cilvēkus, kuri [..]" - es vienkārši ļoti, ļoti nogurstu no viņu klātbūtnes, jo mans fokuss pamana elementus, kas ir absurdi viņu darbos un dažreiz arī domās (bet tas retāk)
6. Augusts 2026
dienasgramata @ :
No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”
5. Augusts 2026
ulvs @ : mēs esam iegājuši Simulakra ērā
Žans Bodrijārs, viens no ievērojamākajiem franču 20. gadsimta filozofiem, savā 1983. gadā publicētajā grāmatā (spied, lai izlasītu grāmatu) "Simulacra and Simulation" secināja, ka sabiedrība ir tiktāl piesātināta ar simulakriem un cilvēka dzīve - ar sabiedrības konstrukcijām -, ka jebkāda nozīme zaudē jēgu savas bezgalīgās mainības dēļ ("all meaning was becoming meaningless by [simulacrum] being infinitely mutable").
Sākumā teorija, pēcāk mani secinājumi.
Simulācija - process vai stāvoklis, kurā reālas darbības un procesi tiek aizstāti ar to imitācijām un tēliem, padarot robežu starp patieso un mākslīgo neizšķiramu.
Simulakrs - tēls, kopija vai zīme, kas vairs nekopē reālu objektu, bet gan pastāv kā neatkarīga, pašradīta "realitāte" bez saiknes ar oriģinālu.
Bodrijārs šo fenomenu, kur simulētā lieta/ideja/tēls jeb Kopija rodas PIRMS pašas realitātes/jēgas un tāpēc spēj aizstāt PATIESO, objektīvo realitāti, nosauca par "simulakru precesiju". Izmantojot par piemēru situāciju ar 2 āboliem - īsto un vaska, izdalīsim 4 filozofa secinātās simulakra procesijas fāzes, kur katra tālākā fāze zaudēs savu sasaisti ar simulētā objekta sākotnējo jēgu.
Tātad. Divi āboli = viens īsts, otrs vizuāli perfekts vaska veidojums. Zemāk tiks aprakstītas 4 simulakra procesijas fāzes - sākot no reāla objekta reprezentācijas, beidzot ar kļūšanu par pašas realtitātes avotu.
1. fāze: Realitātes atspulgs. Šajā posmā tēlam vai objektam ir tieša, reprezentatīva saikne ar realitāti. Vaska ābols ir veidots, lai precīzi kopētu dabas radītu ābolu. Tas ir labas ticības tēls - tas neslēpj, ka mēģina būt īsts ābols, un mēs, to redzot, uzreiz saprotam. Redzam skaidru atsauci uz oriģinālo dabas objektu. Tā ir vienkārša imitācija jeb reprezentācija.
2. fāze: Realitātes slēpšana un sagrozīšana (ļaundabīguma elements). Šeit tēls sāk maskēt realitāti. Piemēram, ja kāds restorāns skatlogā izvietotu šādus vaska ābolus, lai radītu ilūziju, ka viņiem ir pieejami perfekti, svaigi augļi, lai gan patiesībā virtuvē visi āboli ir sapuvuši vai to nav vispār. Šajā fāzē vaska ābols jau sāk spēlēt dubultu spēli - tas slēpj patieso realitāti.
3. fāze: Realitātes neesamības slēpšana (Simulācijas sākums). Šajā posmā tēls slēpj to, ka oriģināla vispār nav. Iedomājies, ka selekcionāri un dizaineri izveido ideāla "ābola" 3D modeli, kuram nav nekā kopīga ar reālajiem, šķībajiem un tārpu grauztajiem āboliem dabā. Pēc šī modeļa tiek saražoti miljoniem vaska ābolu. Šajā fāzē vaska ābols vairs nekopē konkrētu dabas objektu - tas kopē ideju par ābolu, kas dabā nemaz neeksistē.
4. fāze: Tīrs simulakrs (Hiperrealitāte) Šeit tēlam vairs nav absolūti nekādas saiknes ar jebkādu realitāti. Tas ir kļuvis par savu paša realitāti (hiperrealitāti). Lai tavs vaska ābols kļūtu par tīru simulakru pēc Bodrijāra, situācijai vajadzētu izvērsties šādi:
Cilvēce ir tik tālu attālinājusies no dabas, ka visi īstie ābeļdārzi ir izzuduši un aizmirsti. Sabiedrība pazīst tikai un vienīgi rūpnieciski ražotus vaska un plastmasas ābolus, kas kalpo kā dizaina elementi un statusa simboli. Cilvēki diskutē par to, kurš vaska ābols ir "autentiskāks" (balstoties uz zīmolu vai spīdumu), pilnībā neapzinoties, ka sākotnēji ir eksistējis kaut kāds bioloģisks auglis, kas auga kokā un puva. Tēls ir pilnībā aprijis un aizstājis realitāti.
Mani secinājumi:
Mēs pilnībā esam noslēguši jaunā īso dopamīna šļācienu laikmeta pirmo desmitgadi (padsmitgadi drīzāk). Atpakaļceļa nav, jo šīs lielās shēmas ēnā ir izaugušas divas bērnu paaudzes - cilvēku kopas, kuriem korporācijas un aģenti caur noteiktiem komunikācijas atzariem, mesidžiem, utt. liek justies tā, ka viņi Kaut Ko Dara Lietas Labā. Nē, nē, nē, nē, nē. Viss ir otrādāk nekā tev liek noprast. Tevi dara, kamēr tev liekas, ka tu dari.
Vislielāko enerģijas potenciālu iegūst no idiotiem, kuri upurē sevi voluntāri un "dodas šauties pirmajās rindās" pēc pašu gribas - tie, kuri pirmie ziedos savu cilvēcību, lai mēs varētu labāk simulēt viņus nākotnē; vai simulēt to, ka simulējam viņus (patiesībā pohuj; tur jau tā lieta - pēc 4. fāzes tu vairs nevari noskaidrot patiesību).
Mani neizbrīna nākotnes fakts, ka, ja es darbā nebūšu produktīvs, man sapņos biežāk rādīs kretīniska rakstura reklāmas, kuras būs atslēdzamas tikai ar mana AI dzīves/darba menedžera piekrišanu - un tā tiks dota tikai tad, ja es būšu paklausīgs strādnieciņš un krietns pilsonis globālajā 24/7 online/streamed/simulated sabiedrībā.
Vienīgais, ko cilvēki reāli vari darīt lietas labā, ir ar neprātīgu intensitāti lasīt, lasīt, lasīt, rakstīt, rakstīt, rakstīt un barot savas smadzenes, kā arī apzināt cīņu biedrus, kuri vēlas pieredzēt objektīvo realitāti, neskatoties uz to, ka tā sados pašiem pa dirsu (jā, tas būs ellīgs ceļojums - pārveidot sevi, balstoties uz jauno skaidro skatījumu - bet tas ir jādara, un, jo ātrāk sāksi, jo lielāka iespēja, ka savā īsajā vēžu sagrauztajā mūžā kaut ko arī paveiksi lietas labā).
Izveidot ar domu biedriem komūnu ārpus pilsētas, kur jūs varat labāk īstenot savu realitātes izpratni - varat spēlēt "veco civilizāciju", kur cilvēki, attiecības, lietas, laika ritējums ir kā pirms milleniuma pasaulē, ko vēl nebija cauraudusi ekranētā realitāte, šķietamā realitāte, mākslīgi inscinēti sociāli kari starp atzariem, utt. Es tiešām, tiešām neredzu citu variantu (neizskatu alternatīva simulācijas burbuļa izveidi, jo viss fokuss uz avotu).
Bēgšana no šīs jaunās realitātes būtības pa krāšņās un 24/7 nomodā esošās pasaules nomalēm nevienu nav pestījusi. Nebeidzami maniuplējamā laikmetā. Laikmetā, kur galvenā valūta ir tava uzmanība un no tevis nolaupītā dzīvības enerģija. Jo nolaupot tavu uzmanību pareizi, tu vari attapties, ka visu savu dzīvības enerģiju atdod sūda brāļiem.
zazis @ : Dienas citāts no "Today in Science"
"So I don’t see the massive protein intake [trend] being anything more than just BS.”
sramgni @ : FFVII Remake - 6/10
Izgāju Final Fantasy VII Remake un DLC. Man ievērojami patika kaujas sistēma, kurā parastās action RPG darbības piepilda ATB joslu, kas ļauj veikt gājienus līdzīgi kā klasiskajās Final Fantasy spēlēs. Man nemaz nebūtu iebildumu, ja šāda hibrīdsistēma tiktu izmantota Final Fantasy XVII. Kas attiecas uz Final Fantasy VII Remake papildināto sižetu un personāžu atspoguļojumu – tas man patika daudz mazāk. Sižetam pievienotā likteņa izmainīšnas tēma šķita nevajadzīga un stulba.
Bet interesanti, ka uzreiz pēc Final Fantasy VII Remake pabeigšanas gribēju spēlēt Final Fantasy VII Rebirth, bet izrādījās, ka ar manu GTX 1070 nepietiek, lai spēlētu šo spēli. Sen neesmu pieredzējis to, ka aprīkojums neļauj spēlēt kādu spēli. Atliktšu Final Fantasy VII Rebirth līdz nezināmam laikam, jo šobrīd būtu neprātīgi iegādties jaunu videokarti. Man nekad nav bijis svarīgi spēlēt pašas jaunākās spēles.
Bet interesanti, ka uzreiz pēc Final Fantasy VII Remake pabeigšanas gribēju spēlēt Final Fantasy VII Rebirth, bet izrādījās, ka ar manu GTX 1070 nepietiek, lai spēlētu šo spēli. Sen neesmu pieredzējis to, ka aprīkojums neļauj spēlēt kādu spēli. Atliktšu Final Fantasy VII Rebirth līdz nezināmam laikam, jo šobrīd būtu neprātīgi iegādties jaunu videokarti. Man nekad nav bijis svarīgi spēlēt pašas jaunākās spēles.
ulvs @ : tsiba throughout the ages
Ik pa brīdim cibā uzrodas kaut kādi jaunās paaudzes tēli. Katru reizi, kad redzu viņus te savairojamies, es ieguldu laiku, lai katru no viņiem uzrunātu virtuāli-privāti, rakstot vārdus: “Pis nah. Nevienam tevi te nevajag.”
Powered by Sviesta Ciba
Ja viņi iztur pirmo emocionālo spriedzi un spēj redzēt cauri šai samākslotībai, es viņus pieņemu klubiņā. Ja ne - viņi var iet bekot.