nē
es necelšu telefonu, vienalga, ka atkal Ziemassvētki, nav sūda atmiņas vērtas ne vārda, pie tām taču galīgi netiek strādāts, tavs lēni žūstošais sentiments, mans mīļākais latviešu ornaments
nē
es necelšu telefonu, es negribu neviļus kādus vārdus, tavus gabalus kabatā krātus, un neklausīšos itin neko par LAIKU un SNIEGU un DIENAS gājumu, gribu tevi ar iekšām uz āru, caur uzšķērstu oderi izbērtu vājumu,
kā gulēt uz kafijas melna ledus vājai ar kaijas kaku uz pleca gadu tūkstošiem klīstošai klusēt pa Kurzemes priedēm sniegbaltām acīm,
lūdzu
vairs neaizskart mugurkaulu, manu pēdējo rāvējslēdzēju, aiz kura mirušu gulbi kamolā guļam redzēju, atdod man drosmi pirkstgaliem pieskārties tavai čaulai,
sejai, kas aizaug nezālēm, tā, ka nevaru redzēt tavas bailīgās acis, cik labi ka tu man esi, sacīsi,
un tad es izkritīšu no lomas uz plaukstas tev aizdegsies manas domas, tu mīļā man netaisi atkal teātri, nesēdi tā, it kā būtu grūta, un nezinātu tam visam galu, ja vārtīsies krūmos ar saplēstām zeķbiksēm, tad gan – braukšu tev pakaļ uz pasaules malu
nē
necelšu telefonu un nedzeršu dzintarainu tēju, tur iekšā nogriezts tavs pirksts un guļ jau gadu, virspusē uzmetot eļļas traipus, virspusē uzmetot pēdējā bada driskas, virspusē izsējot sīkas sēnes kas pārklāj erogēnās zonas, kas nu jau kā gadu ir virspusē –
tikai uz mēness
Garastāvoklis:: un es protestēju