Johaidī! Visu dienu vakar biju pārliecināta, ka esmu totāli saplēsusi digitālo, kuru man draudzene laipni atvēlēja uz brīvdienām...miris un viss, nekādas dzīvības pazīmes, uzlādēju baterijas...nekā... Trīcošu sirdi zvanīju draudzenei..šī neko, sarunājām nest uz garantiju.. Biju pārliecināta, ka sūdi būs vairāk nekā 5. gadā...jo likās, ka tā vaina varēja būt tādēļ, ka sāku apstrādāt bildes pirms noseivoju tās kompī... nu un tā un tā..darbā viņai pus dienu nedevu to aparātu, bet tad viņa pajautāja... UN kas izrādījās??? Es baterijas nebiju ielikusi pareizi!! Nesaprotu, kā, bet droši varu teikt, ka tā nu ar mani gadījās... Kauns. bet arī atvieglojums. p.s. nekad vairs neaizņemšos svešas /dārgas/ lietas...
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
tapeec, lai taa nenotiktu, es vienmeer citu aizdotaas mantas, par kuraam toch zinu, ka nevareeshu samaksaat, uzraugu kaa savu daargaako acuraugu, uzmanu taa it kaa tas buutu trauslaakais priekshmets pasaulee. man ir taada kaa fobija uz citu aizdotajaam lietaam, jo vienmeer, ja kaads man ko aizdod, es kljuustu paarlieku uzmaniigi. lai man netiishaam nenokristu vai kas cits nenotiktu ar priekshmetu. un kad atkal atdodu mantu atpakalj saimniekam rokaas nesaluuzushu un veselu, es juutu neaprakstaamu atvieglojumu. jo retaak manaa iipashumaa nonaak kaada cita cilveeka lieta, jo labaak es juutos. mazaak uztraukuma, mazaak nepatikshanu. On 31. Maijs 2005, 11:49, tribiaanii replied: pilnīgi piekrītu :) |