fleurs du mal

sāpes un neatgriešanās
1/2/25 10:40 am
Es tā arī neizlasīju rakstu, ko veca krievu paziņa man atsūtīja - par viņas grūtsirdību, depresiju, nomāktību. Viņas aiziešanu prom no svarīgas institūcijas Maskavā. Rakstu vajadzēja tulkot. It kā divi klikšķi, bet nespēju to izdarīt. Es nojautu par, ko tas ir. Es gribēju izlasīt, bet kaut kādi spēki mani atturēja. Vienkārši es nespēju vairs just līdzi krievu kulturāļu vaimanām - īpaši tiem, kam dzīve ir citās zemēs. Laba dzīve, sakārtota, nodrošināta. Man uzdzen nelabumu viņu atgriešanās pie sentimentāliem stāstiem, - kā viņiem nācās pamest darbus divdesmitotrajā gadā. Citiem nācās emigrēt. Tagad viņi socmedijos šēro stāstus par Palestīnu. Jā, es viņiem kādu brīdi jutu līdzi, bet tagad vairs nē. Man viņi joprojām simpatizē kā cilvēki. Viņi ir interesanti. Atceros mūsu sarunas par mākslu, kultūru, aktīvismu - jā, es sirgstu ar sāpēm par šo aizgājušo laiku, bet es nezinu, kā ar viņiem vairs runāt šodien. Ko teikt? Es Ziemassvētkos sev uzdāvināju Zabužko "Planēta Vērmele" - gribu drīzāk būt sarunā ar to.
0 comments Leave a comment

bye bye 2024
12/31/24 11:28 am
Gribētu dzirdēt, kuram nebesī visas tās gada atskaites, ko cilvēki pamanās sabāzt soctīklos. Kādas medaļas nopelnījuši, paaugstinājumus saņēmuši, jaunos darbos iesēdušies, stipendijas atķeksējuši, kādās valstīs degunu iebāzuši blah blah blah.
0 comments Leave a comment

12/31/24 10:55 am
Vakar vīlos seriālā A Murder at the End of the World. Brit Marling viesa cerības, jo mīļš man viņas The OA (tā mistiskā, metafiziskā noskaņa - kaut kas ko pēc tam esmu noķērusi Amerikas Rietumu krastā), taču A Murder šķita nesakarīgs mistrojums, - kārtējā slepkavība, kārtējais mūdīgais telpiskais ietērps, bet plakani personāži, bezjēdzīgi dialogi. Vienīgi Corina un Dickinsons baudāmi (Dickinsons vispār kļūst par manu pēdējā laika lielāko atklājumu, spilgti atmiņā jau no Trust skatīšanās brīža). Eh, arvien grūtāk ir atrast seriālus, kuros iegrimst. Mana vizuālā pieredze ir jau slāņu slāņiem sagūlusi un prasības ir tikai augošas.
0 comments Leave a comment

12/30/24 04:25 pm
Pandēmijas laikā mans guilty pleasure bija komentēt konspiratoristes un toksiskās ezotēriķes Instagramā. Tas loks ir noslēdzies. Meklēju jaunu guilty pleasure.
0 comments Leave a comment

Skuka un biezie vāki
12/30/24 02:00 pm
Kas liek ieskatīties vecā cibas profilā pēc vairāk kā 10 gadu prombūtnes? Neiburgas dienasgrāmatas. Lai cik man gribētos kritizēt to viņas priviliģētības statusu, tomēr tas pierakstītais ir intriģējošs, jo nes līdzi sentimentu par padudušu laiku, kultūrdzīvi, - tejāteriem, izstādēm, bāriem, cilvēkiem, kuru klātesamība pačābējusi. Kā jau teicu - sentiments. Neiburgas balss visu laiku kaitina - man personīgi tas, ka tikai priviliģēts cilvēks var doties tādā apjomā uz pasākumiem, būt klātesošs, lasīt, dzirdēt, spriedelēt un nebīties, ka viņa personību kāds nolinčos. Tā priviliģētība arī tāda aizgājušo laiku fenomens, jo kurš gan to šodien varētu atļauties? Un tādēļ atkal uznāk nostalģija (tas sentiments nav tālu no nostalģijas vai kā nu tur bija?) un esmu atpakaļ pie tām pašām dienasgrāmatām. Vēl man riebjas tie biezie vāki.
Mood: nostalgic
0 comments Leave a comment