body and soul.

šodien BEPā konspektēju bez pārtraukuma. roka rakstīja, bet domas nebija klāt
neatceros neko, ko pierakstīju, jo nemitīgi prātoju
kādēļ tā? kāpēc ir tik grūti cilvēkiem ko dot? kādēļ viņi negrib ņemt pretī? kāpēc visi ir fucking pārņemti ar sevi un neatver acis uz ko labu? kāpēc it kā mazas, bet nozīmīgas lietas viņi uztver kā pašsaprotamu?
pēdējā laikā es arvien biežāk saskaros ar to, ka gribas cilvēkiem sniegt ko labu, bet nav īsti, kam... jo viņi negrib pieņemt. noslēdzas. aizgriežās. nenovērtē
bet es neesmu tas cilvēks, kas ir gatavs sisties pret sienu, mēģināt lauzties un kaut ko pierādīt. es mēģināšu vienu reizi, otru reizi, trešo, līdz tā vēlme noplok un es saprotu, ka nav vērts. un tā ir ar visiem. varbūt viņi negrib ņemt no manis?
iespējams, ka es esmu viena no viņiem. kas ir ierāvušies sevī un neļaujās. bet atskatoties uz, piemēram, pēdējā gada notikumiem, man šķiet, ka es vairs nevienam nespēju neko sniegt. jo neko es nesaņemu pretī. jā, sasodīts, es gribu arī ko pretī!
ļoti gribu prom no šīs mazās bedrītes, kur viss ir tik tains un klučains. maziņš un ar sevi pārņemts. tik ļoti neelastīgs un uz visu skatās caur pieri. tas nomāc mani un es noploku līdz ar to pārējo

svarīga lieta, ko iedomājos:
esmu nokavējusi visas iespējas ceļot un baudīt mākslu pa lēto
man ir tikai viens gads, lai to visu darītu par 'bērnu cenām', bet tā kā ekonomiskais stāvoklis ir tāds, ka viņa nav...
tad pasauli redzēt sanāks krietni vien dārāk. un arī vietējo muzeju
bēdīgi

otrs fakts - nākamā gada laikā jāaiziet pie visiem iespējamajiem ārstiem un jāpārbauda visas vietas un nevietas, jāsalabo zobi [lai gan it kā nav, ko labot], zarnas jau izgrieztas, faktiski jāaprūpē viss, kamēr pa valsts naudu

nais, daudz uzdevumu priekšā :D

šodien man palika 17 gadi. nejūtu pilnīgi neko, parasti vēl iekšā ir kaut maza sajūta, man vienkārši ar prātu būs jāpiespiežas pie jaunā skaitļa

taču, neņemot vērā to. šī viennozīmīgi bija labākā dzimšanas diena manā dzīvē. jau vairākus gadus pēc kārtas mani vajāja slimības, nepatikšanas un visādas kakas - tieši šajā dienā. es jau biju pieradusi pie nolemtības un gaidīju, kāda vaina man varētu būt šogad. bet nekā
viss bija tik fantastiski viegli, mierīgi un patīkami.
mamma no rīta mani modināja ar dziesmiņu, viņa nedzied, tāpat kā es, tas bija tā ļoti mīlīgi
skolā mani neviens neterorizēja, un, pēc mana lūguma, VIŅI NEDZIEDĀJA :D lika mani mierā un nebāzās virsū
pēc skolas es ēdu daudz garšīga [tas noteikti ir izdevušās dienas pamatnoteikums]
mans D uzdāvināja man pirmās smaržas dzīvē. nekad nebiju sevi uzskatījusi par pietiekoši nobriedušu, lai lietotu smaržas [kas nav kkāds toiļet vater], bet šī laikam ir zīme, ka esmu ceļā uz nopietnāku skatu uz dzīvi. jā, starp citu, visas viņa dāvanas ir tādas... es pat nezinu, priekš manis tādas, kāda es būtu pēc 10 gadiem. īstas un izsmalcinātas, tas man liek justies pavisam savādāk, nekā es esmu
tad dzīvojos pa saunām, džakuzi un baseiniem līdz absolūtam spēku pagurumam un mājās pat iemigu, baudīju masāžas, vienkārši - tiku lutināta no visām pusēm
vairākas pudeles šampanieša stāv rītdienai, bet par šodienu es varu teikt - ja es iedomājos patīkamu dzimšanas dienu, tad tai jābūt šādai. bez ārišķības, pompoza un uzspēlēta prieka. ar simtprocentīgu baudu un atslābināšanos. šonakt es aizmigšu ar smaidu )

[22:47:40] Чахи: bb sweet 16

nu ko. BB

[16:15:40] Madara: atvēru plānotāju, a tur rakstīts, ka man rīt matemātikā ir kd
[16:15:50] Madara: bet es neatceros pat, kādu tēmu mēs mācījāmies!!!

ko es darīju brīvdienās? pilnīgo čillu taisīju
ēdu, gulēju, lasīju, skatījos labas filmas un kaut kā tās dienas ritēja
man ļoti nepatīk, ka jau pusdienlaikā dzīvoklī [lai gan man visi logi ir saules pusē] kļūst tumšs, lai kaut ko saskatītu, vajag slēgt iekšā gaismu. gaidu pavasari, ļoti, ļoti

bet ziema šogad, pat man par brīnumu, ir jauka.

kautkāda herņa tas jaunais gads
daudz šļuhu, ārprāc, cik daudz šļuhu, visi dzer, visi pīpē, man tas viss riebjas. valsti kā muļķis savu šampja glāzi rokās un domā, ka nākamgad točna sēdēsi mājās pie kādas labas filmas un tajā marasmā nepiedalīsies

salūta laikā vispār raudāju kā pērta. par manu it kā ģimeni, kas bija katra savā pasaules malā.
un no otras puses, pirmo reizi redzēju, kā svin ģimene. nu ziniet, tāda, kuru rāda amerikāņu filmās. tikai šite viss bija krievu stilā, toties ļoti smuki un forši. bet manu sirdi tas nesildīja, tieši otrādi

pagaidām nav ne grama izjūtu par maniem mīļākajiem svētkiem
es domāju, ka pēc pāris stundām TAS nāks. es ļoti ceru

šodien man pazuda vēlme būt pret cilvēkiem jaukai
bija draugs. bija ļoti, ļoti labs draugs. labākais. tad kaut kas notika
un tevi reāli piedrāž
tu centies būt jauks vienreiz. ar sakostiem zobiem, bet aiz pieklājības.
tu mēģini otro reizi, ieliekot tur savu sirsnību, bet pretī saņem aizcirstas durvis deguna priekšā
mēģinot trešo reizi, ir vienkārša ignorēšana

apšķebināja sirdi. ejiet nahuj, es izsmēlu visu savu labo gribu un ir maza iespēja, ka vēl kādreiz es spešu pirmo soli
to laikam dara tikai muļķi

lai jums jauks šis cerību piknais laiks, bļr

ziemassvētki?
lai gan šis tikai ir īstais ziemassvētku rīts, mēs visu jau esam atsvinējuši, es aizpampusi ēdu supergaršīgos vecmammas speķa pīrāgus un dzeru tēju. šodien jānodarbojās ar hausklīningu
vakardiena bija visai jauka. jau no rīta ar Dimu nenocietāmies un es saņēmu fantastiskus pelēku pērļu auskariņus. viņi tiešām mani mulsina, esmu pieradusi plastmasu vai bleķi, visādus sūdus, bet šeit - kaut kas ļoti sievišķīgs un klasisks. mamma saka: audzini gaumi )
braucām uz laukiem. šie bija bez tēva. visi gan jau par to domāja, kā viņam vienam tur aizjūras zemē, es gan ēdu un īpaši nepiepūlējos skumt. kā vienmēr, ēšanā centos pārspēt pati sevi, stūmu iekšā lielus kvantumus pārtikas, viss forši. nezinu, cik ļoti pēc latviešu tradīcijām uz galda ir maizītes ar ikriem, kazas siera bumbas garšvielās un šampanietis, bet bija mmmmm
dāvanu gan nebija nekādu, nevienam. mani tas ļoti apmierina, nebija nekādas iepringšanas vai stresa. naudas nav, nu tad lai nav arī jākrenķējas, visi vienkārši par to aizmirsām. un mazākais bērns šajā saimē es esmu, tā ka visiem pofigs
Dima izturēja arī otru vecmammu. metālisti uz turieni brauc tikai šodien, tā ka daudz smirdīgu melno palaidām garām, toties ŅEM VĒL SALĀTIŅUS, ĒD SALĀTIŅUS, APĒD TORTĪTI UN UZĒD ZIVTIŅU bļaustīšanās gan mums tika :D
pa ceļam uz autobusu iegājām Biržu luterāņu baznīcā. padomju laikā tur tika uzveidots šūšanas cehs, baznīca vienmēr ir stāvējusi aizsista ar dēļiem. pagājušo gadu tur notikai pirmais dievkalpojums pēc ļooooti ilgiem gadiem. vakarnakt mēs iegājām. logi aizsisti ar plēvi, iekšā nav pilnīgi nekā, tikai sanesti soli, kur sēdēt, baltās sienas apsarmojušas un grīdas flīzes izlaustas. dvaša bija pamatīga, lai gan atradāmies iekštelpā. uzreiz mums iedeva dziesmu vārdus, skaistas kartiņas, ko kāds ar rokām gatavojis, kalendārīšus, svecītes. mācītājs runāja ļoti skaisti un saistoši, man tik ļoti negribējās iet prom, bet autobuss tikai viens vai arī paliec ar pliku dirsli biržu pļavās.
un vispār, ārā ir tik skaisti. naktī pastaigājoties uztaisīju tradicionālo sniega enģeli, pati ar sevi baigi apmierināta biju, ka visa aplipisu un balta ) jauks gads, jauki svētki. nekā pārmērīga, tikai siltas jūtas.
šie ziemassvētki man paliks atmiņā

principā man ziema riebjas.
ārā no mājas nebiju gājusi mūžību. sēžu mājās un siltumā
māte ar varu izvilka mani pa veikaliem, pati kkādā depresijā vazājās, no lielākās daļas izgāja tukšā, nekas viņai nepatika, bubināja pie katra plaukta [TO VISU VIENMĒR DARU ES]
ne par to runa. par to, ka man bija labs garastāvoklis par spīti faktam, ka vazājos ar grozu pakaļ un klausos tajā visā. JO ĀRĀ IR TIK SKAISTI. tāds skaists sniedziņš, ir silti, ir forši, vējš acis no pieres ārā nepūš un vobšem - ir baigi forši.
principā man riebjas ziema, bet šoreiz ir pat tīri jauki ))

otra happy ziņa: NOKĀVA CŪKU!!!
vecmamma umņica kkādu neēdamu speķi atveda, bet rīt es apkrāvusies ar maisiem sēdēšu autoostā ar baru citiem svinētgribētājiem un nevarēšu sagaidīt, kad skaisti pielikties ar īstu gaļu un gurrrrķiem. AHHH ES GAIDĪJU TO CŪKU JAU MĒNEŠIEM. mmmuurrrr

es nevaru noliegt, ka mani iepriecina tas, ka ir ziema, bet mans svars ir ievērojami nokrities un visa liekā ir mazāk
forši, jo riju tikpat, cik vienmēr. DAHUJA

šodien neizbāzu galvu no mājas, bet ķēru ziemas sajūtu mājās
pusi dienas ļoti profesionāli planēju kā betmens aptinusies ap pledu, savā melni-rōzā pidžammā un taranēju kaķus
pēc tam sāku dāvanu saiņošanas procesu, ko pirmo reizi dzīvē veicu tik smalki
jo man vispār riebjas dāvināt, domāt un pirkt dāvanas, es 99% dzimšanas dienas neapmeklēju, jo man negribas sevi piepūlēt un pati arī nesvinu un neko nesaņemu. tā vienmēr ir bijis, bet šogad gribēju ko īpašu. ierakos savos tinamo papīru kalnos un taisīju visādus pušķīšus un kakiņas un jutos ārkārtīgi harmoniski. atradu kaudzi ar jaukiem sīkumiem, ko dāvināt visiem vēl 5 gados (attiecīgajā momentā neatcerēšos neko) un jūtu paķerta vēl uzmeistaroju sev asinssarkanus apaļauskariņus. šovakar vēl mazliet jāpadarbojas. ))
vispār pirmie ziemassvētki, kur es kaut ko daru. adventes vainags, piparkūkas, dāvanas un es pat esmu apņēmusies vismaz vienu reizi iemēģināt kādu ziemas prieku, pat ja tā ir šļūkšana ar dibenu no kalna. balli šodien palaidu garām, bet lai jau. gaidīju kopš 11.klases sākuma, bet man tika izbojāta jebkāda noskaņa un nebija vēlmes stīvēties kleitā un brist uz love rajon
tā vot. ziema. traki, ne?

ir brīvdienas un varētu aizbraukt uz big city padzīvoties, bet... laikam negribas
atcerējos veco Dimas veco dzīvokli Pļaviekos. man tā vieta prātā ir palikusi kā absolūta paradīze. lai gan dzīvoklis nebija šiks, tur valdīja diezgan liela tumsa, tomēr tur ir bijuši fantastiski mirkļi
nezinu, kāpēc tieši tagad, bet atceros momentus. gājām vannā, smēķējām tur un aizsmējām visu milzīgo daudzdzīvokļu māju. kā vienmēr sēdējām virtuvē un es vēroju pa logu pretējās mājas cilvēkus, skatījos viņu logos. mēs vienmēr prātojām, kāda ir viņu dzīve. tad uzplauka lapas ceriņiem un es viņus pazaudēju. es atceros visas tautas masas, kas brauca uz turieni pēc koncertiem. viss laikam notika tajā mazajā virtuvītē, mūžīga sēdēšana un tik liels pozitīvs. kad Dima bija institūtā, pie manis brauca ciemos lieliski cilvēki. un tēvs, kad atbrauca un vnk ļāva ņemt veikalā pilnīgi visu, ko vēlos. es gāju gar plauktiem un krāvu ratos pilnīgi visu, ko vien redzēju un gribēju, toreiz mēs sapirkām tik daudz to garšīto tvistu vai kā jau sauc, ka nepietika ledusskapī vietas. kā sēdējām uz lodžijas visu dienu, es ģērbta vien milzīgos gaiši zilos vīriešu šortos, mēs pīpējām zāli un pēc tam braucām uz skaistu restorānu, kur sēdējām pie apaļiem galdiem un skatījāmies teātri. tajā dzīvoklī palikušas miljoniem atmiņu, tik daudz prieka, kaisles un notikumu. un tikai vienu reizi mēs aizbraucām uz jūru. toties es sauļojos rīgas centra vidū, mazā kanāla laiviņā. laikam vienīgais, kas man tur mēdza tracināt, bija S, kas ir viens papretīgs cilvēks, bet durvis vienmēr var aizvērt un tas bija tikai dažas reizes. es ļoti gribu tur atgriezties, lai gan pēc remonta būtu savādāk...
jaunais dzīvoklis? skaists, man patika. bet atmiņā ir tikai aukstās flīzes, dēļ kurām dabūju fucking sāpīgu iekaisumu, mūžīgi guļošais Mednis un... nezinu, laikam vairs nekas cits.
šajās brīvdienās laikam ir jāpaliek Jēkabpilī. jāguļ sem segas, jāēd saceptās piparkūkas un jāļaujas čubināšanai. un tikai kārtējo reizi pierādās, cik vietai ir spēcīga enerģija un kā tā glabā atmiņas.

peldu mīlestībā, baudu skaistus mirkļus, kas ņemti kā no filmām, dzīvoju
negribu un nejūtu vajadzību rakstīt šeit
es māku pievērt acis uz melnumiņiem un vienkārši baudīt
priecīgus ziemassvētkus, dārgie

vakar bišķi par daudz pasvinējos
lai neteiktu, ka vnk bija pēdējā stadija visās jomās
ahh bet bija labi
un bikses es pārrāvu uz dibena pa vīli. forši
esmu gatava visu dienu nekāpt ārā no gultas [ko arī daru]
bet jāiet pie Dimas tēva egli lielo skatīties. jāizskatās kā svaigam gurķītim

[13:22:50] Madara: es esmu sātaniste!!!
[13:26:05] Карина Малина: ?
[13:26:15] Карина Малина: es esmu sātans
[13:26:26] Карина Малина: vismaz Gruzniņš mani tā sauc
[13:27:26] Madara: es grāmatnīcā ieraudzīju sarkanu iesaiņojuma papīru [vienīgais normālais bija]
[13:27:33] Madara: un meklēju piemērotas lentītes
[13:27:37] Карина Малина: melnas?
[13:27:41] Madara: kas iet klāt sarkanam? balts vai melns
[13:27:47] Madara: baltas būtu kā kkāds karogs debils
[13:27:52] Madara: tpc prasīju melnas
[13:27:54] Карина Малина: zaļas
[13:27:58] Madara: viņas stāv visp kkur dziļumā
[13:28:04] Madara: pārdevēja uzdeva man dažādus jautājumus
[13:28:15] Madara: teica, ka vajagot kkādas tur melnas sveces dedzināt
[13:28:23] Карина Малина: :D:D:D:D
[13:28:26] Madara: es saku: man jau ir mājās melnas sveces [jo toreiz depo skidons bija]
[13:28:28] Madara: šī visp šokā
[13:28:43] Madara: prasa - a tev mammīte mājās? es - JĀ. viņa - nu tad jau laikam samierinājusies ar meitiņu...
[13:28:44] Madara: :DDDDDDDDDDDDD
[13:29:00] Карина Малина: kas tā par grāmatnīcu?
[13:29:01] Madara: vajadzēja vēl pateikt, ka es tikko biju nopirkusi asinssarkanu nagulaku un ka man mājās melns kaķis :D
[13:29:02] Madara: AISMA
[13:29:13] Madara: vobšem es vnk nopirku pieskaņotas lentītes [zaļas sūkā]
[13:29:14] Карина Малина: derētu arī man aiziet un nopirkt sarkanu papīru un melnas lentes
[13:29:17] Madara: un tpc esmu sātaniste :D:D:D

dzirdu sarunu no otras istabas
mātei alga nogriezta par 65%, nākamgad grib noņemt vēl 10%
izklausās tik garšīgi, mmm
un tēvs Norvēģijā kopš vasaras beigām, neesam ne santīmu saņēmušas, protams. nerunājot par naudu, ko māte iedeva ceļam utt
hepī xmass

izrādās, ka es skolā mēģinot nocelt meitenēm puišus. un flirtējot ar visiem
man patīk, ka viņas baidās

lai gan man vienkārši nav pelēkās peles sindroma

mēs mēnešu mēnešiem pirmo reizi klubiņux
es jau nožēloju, ka piekritu iet :D man tur riebjas un riebsies vienmēr, bet Jēkabpils, ak mana laime, Tu man neko citu nepiedāvā, kur bulkas izkratīt

p.s. apendicīts ir lipīgs. es iesāku ēru un klasē jau 3.meitene slimnīcā ;***

pēc tik debilas dienas un 9 astro-stundām skolā mans vienīgais mierinājums ir makaroni ar pašgatavotu tomātu mērci
man gribas iet gulēt, nevis iet uz dzimšanas dienu
sūds