body and soul.

nē, es necelšu telefonu
vienalga, ka atkal ziemassvētki
nav sūda atmiņas vērtas
ne vārda, pie tām taču galīgi netiek strādāts
tavs lēni žūstošais sentiments - mans mīļākais latviešu ornaments
nē, es necelšu telefonu
es negribu neviļus kādus vārdus, tavus gabalus kabatā krātus
un neklausīšos itin neko, par laiku un sniegu, un dienas gājumu
gribu tevi ar iekšām uz āru, caur uzšķērstu oderi, izbērtu vājumu
kā gulēt uz kafijas melnuma ledus, vājai, ar kaijas kaku uz pleca
gadu tūkstošiem klīstošai klusēt pa kurzemes priedēm, sniegbaltām acīm
lūdzu, vairs neaizskart mugurkaulu, manu pēdējo rāvējslēdzēju
es, kura mirstošu gulbi kamolā guļam redzēju
nē
bet atdod man drosmi pirkstgaliem pieskārties tavai sejai, kas aizaug nezālēm tā, ka nevaru redzēt tavas bailīgās acis
cik labi, ka tu man esi sacījis: un tad es izkritīšu no lomas, uz plaukstas tev aizdegsies manas domas
tu, mīļā, netaisi man tagad te teātri, nesēdi tā, itkā būtu grūta un nezinātu tam visam galu
ja vārtīsies krūmos ar saplēstām zeķbiksēm, es braukšu tev pakaļ uz pasaules malu
nē, es necelšu telefonu un nedzeršu dzintarainu tēju
tur iekšā tavs nogrieztais pirksts un guļ tur jau gadu
virspusē uzmetot eļļas traipus, virspusē uzmetot pēdējās svētā bada driskas
virspusē izsējot sīkas sēnes, kas apklāj erogēnās zonas, kas nu jau kā gadu jau ir visrpusē, tikai uz mēness