body and soul.

mamma tikko pastāstīja par bērnību savu. raudāju kā pērta. man viss sūds, salīdzinot ar viņu
un vispār. manu radu lokā, šķiet, nav n e v i e n a laimīga cilvēka

tēvi, kas pakarās vai noindējās, nodzer visu savu dzīvi un pietaisa bērnus pus pasaulei
mans uzvārds nāk no ģimenes, kurā visi reiz bijuši tik pārliecināti katoļi, ka tagad tēva māsa ir musulmane, viņas bērni - ļurbas un 6gadus vecais puika joprojām nemāk runāt, jo neviens ar viņu... nerunā
mani radinieki ir cilvēki, kas neprot mīlēt, runāt no sirds un just
nav neviena, kam būtu kaut vai normāla bērnība. neviena
cik zinu, nav neviena, kam būtu laimīga ģimenes dzīve
es nespēju izteikt, kā ir zināt to visu, bet patiesībā jau es nezinu neko
es esmu mana māte bērnībā un mans tēvs tagad
man ir bail būt vienai no viņiem
bet es esmu
un man nav ne jausmas, kā lai maina savu dzīvi, kā lai maina tos, kas ir kā ielikts šūpulī piedzimstot


es nemāku rakstītajā vai pateiktajā ielikt īsto domu. viss šķiet tāds pliekans, kā bez sāls
bet dzīve ir viens liels čilli pipars