es rakstu tikai sev
jūtos kā vienā no savām mīļotajām Blaumaņa novelēm. lasīju un domāju, ka ar mani nekad tā nenotiks. tikai ne ar mani. mana situācija, mans raksturs un dzīves modelis kā tāds nekad to nepieļaus. bet tieši šobrīd pamazām tas viss izskatās tā. pēc uzspiestās mīlestības
par to skaļi nerunā. es nē. jau nedēļām, nedēļām ilgi tur no manas puses ir, maigi sakot, panīkums. jā, viss bija tik skaisti, tīri un jauki, bet attiecības atgādina komā guļošo - dzīvības nav, bet neviens neuzdrošinās pārgriezt skābekļa vadu. tā es dzīvoju, tādās ne ceptās, ne vārītās sajūtās. prāts cer, ka viss atgriezīsies, ka varēs par visu aizmirst un turpināt, bet sirds ar jebkādu atbildi nesteidzas.
pēdējā nedēļa bija really dīvaina. pēc izmesta joka skolas ģērbtuvē - ejam dzert! es atmodos viena ar +/- svešiem vīriešiem, pirmā raujot savas drēbes nost un kliedzot - ejam pirtī!, negulētas naktis un dienas, intīmas sarunas visas nakts garumā, pirmo reizi paliku ballītē pēdējā, pietam, kur nemaz nebiju aicināta. iet mājās fantastiskā saullēktā un glupi smaidīt. vienkārši tāpat, jo sen tā nav bijis. jo no manis neko neprasa un es neko negaidu. man patīk, ka ar viņiem es varu būt pilnībā es pati, runāt un smieties par glupībām, darīt lietas, ko es nemāku un nekad neuzdrošinātos. būt vienkārši muļķīgai un tizlai. ka mani neuztver kā meiteni, bet kā čomu, kā savējo. pagājusi tikai nedēļa, varbūt pat vienīgā un pēdējā, nevienam negrasos pieķerties, man vienkārši ļoti vajadzēja pārmaiņas. taču tas nenozīmē, ka no Itālijas negaidīšu kaut ko garšīgu.
abas situācijas ir sakritušas vienā - un tagad es esmu staigule. mana māte mani terorizē līdz histērijām. precīzāk - histērijas ir viņai, mna ir neglābjams izmisums, kā viens cilvēks var būt tik absurds. man ir 17 gadi, uz manis līdz neprātam bļauj par to, ka manas pirmās atiecības nav mūžīgas, par to, cik stulba es esmu, kā es pišu savu dzīvi, kā es visiem daru pāri. un principā viņa runā par to, cik grūti ir VIŅAI! wtf? esmu ģimenē ielaidusi jaunu cilvēku un tagad izsviedusi ārā. katrs vakars ir kā murgs. un jā, tagad esmu redzēta kopā ar CITIEM VĪRIEŠIEM. god dammit, tie ir skolas biedri. bet man jau prasa, kad tad es nākamo mājās vedīšu. vedīšu bļe, cik gribēšu un kad gribēšu. lai gan tagad izskatās, ka nevedīšu nevienu un nekad, jo negribu tādas situācijas. vairs nekad. esmu sev apsolījusies savu dzīvi maksimāli slēpt no saviem ģimenes locekļiem, jo tik lielu nosodījumu ir sāpīgi saņemt no tiem, kuriem vajadzētu mani atbalstīt, saprast.
un varbūt viss nemaz nebūtu nemaz tik slikti. mēs paņemtu pauzi, es patrakotu, nomierinātos un viss turpinātos. taču tagad es vairs neļauju viņam pie sevis nākt, jo pret to visu ir tāaaads riebums, ko ievieš apstākļi mājās...
man no malas tas tiešām liekas tik smieklīgi. ne jau manā dzīvē, ne jau man. ne jau man māte noteiks, ko man mīlēt un ar ko tikties. taču tieši šobrīd tad notiek un es nezinu, kā rīkoties. es runāju tik faking mierīgi, nosvērti, es mēģinu skaidrot savu izpratni. tad es ignorēju. vai kliedzu. un atkal skaidroju. nelīdz nekas
riebjas
par to skaļi nerunā. es nē. jau nedēļām, nedēļām ilgi tur no manas puses ir, maigi sakot, panīkums. jā, viss bija tik skaisti, tīri un jauki, bet attiecības atgādina komā guļošo - dzīvības nav, bet neviens neuzdrošinās pārgriezt skābekļa vadu. tā es dzīvoju, tādās ne ceptās, ne vārītās sajūtās. prāts cer, ka viss atgriezīsies, ka varēs par visu aizmirst un turpināt, bet sirds ar jebkādu atbildi nesteidzas.
pēdējā nedēļa bija really dīvaina. pēc izmesta joka skolas ģērbtuvē - ejam dzert! es atmodos viena ar +/- svešiem vīriešiem, pirmā raujot savas drēbes nost un kliedzot - ejam pirtī!, negulētas naktis un dienas, intīmas sarunas visas nakts garumā, pirmo reizi paliku ballītē pēdējā, pietam, kur nemaz nebiju aicināta. iet mājās fantastiskā saullēktā un glupi smaidīt. vienkārši tāpat, jo sen tā nav bijis. jo no manis neko neprasa un es neko negaidu. man patīk, ka ar viņiem es varu būt pilnībā es pati, runāt un smieties par glupībām, darīt lietas, ko es nemāku un nekad neuzdrošinātos. būt vienkārši muļķīgai un tizlai. ka mani neuztver kā meiteni, bet kā čomu, kā savējo. pagājusi tikai nedēļa, varbūt pat vienīgā un pēdējā, nevienam negrasos pieķerties, man vienkārši ļoti vajadzēja pārmaiņas. taču tas nenozīmē, ka no Itālijas negaidīšu kaut ko garšīgu.
abas situācijas ir sakritušas vienā - un tagad es esmu staigule. mana māte mani terorizē līdz histērijām. precīzāk - histērijas ir viņai, mna ir neglābjams izmisums, kā viens cilvēks var būt tik absurds. man ir 17 gadi, uz manis līdz neprātam bļauj par to, ka manas pirmās atiecības nav mūžīgas, par to, cik stulba es esmu, kā es pišu savu dzīvi, kā es visiem daru pāri. un principā viņa runā par to, cik grūti ir VIŅAI! wtf? esmu ģimenē ielaidusi jaunu cilvēku un tagad izsviedusi ārā. katrs vakars ir kā murgs. un jā, tagad esmu redzēta kopā ar CITIEM VĪRIEŠIEM. god dammit, tie ir skolas biedri. bet man jau prasa, kad tad es nākamo mājās vedīšu. vedīšu bļe, cik gribēšu un kad gribēšu. lai gan tagad izskatās, ka nevedīšu nevienu un nekad, jo negribu tādas situācijas. vairs nekad. esmu sev apsolījusies savu dzīvi maksimāli slēpt no saviem ģimenes locekļiem, jo tik lielu nosodījumu ir sāpīgi saņemt no tiem, kuriem vajadzētu mani atbalstīt, saprast.
un varbūt viss nemaz nebūtu nemaz tik slikti. mēs paņemtu pauzi, es patrakotu, nomierinātos un viss turpinātos. taču tagad es vairs neļauju viņam pie sevis nākt, jo pret to visu ir tāaaads riebums, ko ievieš apstākļi mājās...
man no malas tas tiešām liekas tik smieklīgi. ne jau manā dzīvē, ne jau man. ne jau man māte noteiks, ko man mīlēt un ar ko tikties. taču tieši šobrīd tad notiek un es nezinu, kā rīkoties. es runāju tik faking mierīgi, nosvērti, es mēģinu skaidrot savu izpratni. tad es ignorēju. vai kliedzu. un atkal skaidroju. nelīdz nekas
riebjas