body and soul.

tikko atnācu no acu ārstes. sapilināja manī kodīgo šķīdumu, pārbaudīja, ko jau var. ir ļoti grūti skatīties taisni, kad acī dažu cm attālumā spīdina nenormāli spilgtu gaismu, kā prožektoru. tgd es ar labo aci redzu ļoti miglaini, acu zīlītes lielas kā pogas, kā narkomānei. rezumē - kaut kas ir plāns, kaut kas ir sabiezējis, jāiet pie neirologa, jābrauc uz rīgu taisīt galvas pārbaudes [es visus medicīniskos nosaukumus uzreiz aizmirstu]. viss tikai sākas, pat negribu domāt.
+ pateica man to, ko sen jau pati zināju. ka no fiziskas piepūles man sāp acis, es nevaru mest kūleņus, dabūt ar bumbu pa galvu, nest smagumus vai ko tamlīdzīgu. pagaidām zīme no sporta ir uz mēnesi [šogad esmu bijusi tikai 3 sporta stundās], bet vēlāk, iespējams, būs absolūts atbrīvojums no sporta, jāuzmanās ar jebkādu piepūli, respektīvi - jēla ola ar okulāriem
gandrīz apraudājos, tāpēc mierinot sevi, nopirku džemperkreklu - tādu, kā pati jūtos - milzīgu, bezformīgu un pelēku.