body and soul.

nujā. gaidot autobusu, stacijas uzgaidāmajā telpā satiku vecu, ne pārāk tuvu paziņu
viegla saruna sākumā, kas pārvērtās par to, kā viņš klāstīja savu riebumu pret šo valsti, pret cilvēkiem, par to, kā viņam viss šeit besī, kā viņš grib prom. par saviem lielajiem super plāniem braukt prom, strādāt un nez ko. es esmu atklausījusies tādus ambīciju radītus sapņus līdz riebumam, taču nevienam tas īsti nekad nav izdevies, dzīve salauž, pats un apkārtējie izliekas neatceramies par lielajiem solījumiem. es tikai mierīgi atbildēju - domā reālāk. uz to es dzirdēju vēl vairāk negatīvisma, prasta slenga un... aprobežotības.
man nekas cits neatlika, kā darīt sev kaut ko ļoti neierastu - apklust. vienkārši sēdēt blakus un neturpināt sarunu, kas man nedeva neko patīkamu. jo vairāk mans sarunu biedrs piesārņo valodu, jo mazāk man gribas pašai to izmantot. jo naidīgāk uz pasauli viņš skatās, jo vairāk es to gribu redzēt krāsaini. šis ir īstais laiks mainīt savu briesmīgo naidu uz visiem pret kaut ko mazliet priecīgāku. jo tā jau ir sasodīti grūti, mana attieksme neko nemainīs