body and soul.

es skolā pilnīgu ņehuja neuztveru. kaut kāds pavasaris galvā, es nezinu. man nav ne jausmas, par ko skolotāji runā. ja kādreiz es biju no tām, kas 100% visu pieraksta, paspējot arī izsmieties un izbļaustīties, tad tagad es tikai smejos un bļaustos. rokraksts no glītā un kārtīgā kļūst knapi saprotams, neko nezinu, nesaprotu un nesanāk. nepatīkami, pat ļoti

šīsdienas lepnums - pirmo reizi pāris gadu laikā apmeklēju sportu. man riebjas visas publiskās pārģērbšanās, svešas zeķes, man riebjas drūzmēšanās un visādas taukainas miesas kā tādas. ģimnāzijā pie gruntes tikai trinām tribīņu soliņus vai klačojāmies, bet trešajā kkā izvairījos skaisti, pietam pagājušajā pusgadā mana atzīme ir a dēļ tām operācijām utt
volejbols man riebjas, vingrošanas nebija, tāpēc es izdomāju skriet. es jau teicu, ka man riebjas sports un es esmu tizla kā cauras zeļubikses? tad nu es noskrēju kkādus 15 apļus un man vēl nav nokritušas kājas! ja rīt es būšu spējīga iet, tad varbūt par piedališos vēlvienreiz. es tiešām lepojos ar sevi. un varbūt pat kādreiz saņemšos aiziet uz sporta zāli. kas man ir blakus mājai. un par velti. un bez svešiem cilvēkiem. MAN VNK SLINKUMS IET VIENAI :/

nr3 - zvans, ka Dima tomēr sesijai mācīsies Rīgā, uz Jēkabpili neatbrauks, un vispār. riktīgi sagruzījos, pabļaustījos un vilkos mājās. knapi novilku kājas, kā viņš zvanīja pie durvīm ar daudz garšīga un filmām. es pat aizmirsu dusmoties (: