![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
aizmigt naktīs ir tik grūti vienai
vakar mēģināju neskaitāmas reizes, ik pa brīdim cēlos un kko meklēju, skraidīju
satinos savā superlielajā un gaisīgajā segā kā lācis, uzliku austiņas un ieslīdēju fantastiskā miegā
sen nebiju tik agri cēlusies. viss ir tik pelēks
man tik ļoti nepatīk tie cilvēki. negribas nevienam iet klāt, negribas runāt. tikai stāvēt malā no visiem. tie cilvēki tiešām mani nomāc
zvanīju vairākas reizes Dimam un gandrīz raudāju, ka dzirdēju kādu patīkamu balsi. kāds, ko es TIEŠĀM vēlos dzirdēt
patiesībā es to visu izdomāju savā galvā. patiesībā nav tik traki. bet es pati izvēlos noslēgties, negribu to visu uz sevis. tik daudz trokšņa, tik daudz burzmas. ik pa brīdim eju mazgāt rokas un ūdens tek melns. viss ir tik netīrs
pusdienās blondākā govs skolā 'netīšām' mani gandrīz nogāja no kājām, jo traki gribējās ielīst rindā. tad samāksloti sāka taisnoties, ka sajaukusi mani ar kādu citu. man bija tik pohuj, ka negribēju viņu nožņaugt tajā rōzā lakatā, tikai stāvēju un klusēju
atnācu mājās un momentāli izslēdzos. pamodos no krampja apakšstilbā. tādi mani nereti miegā moka, bet šis bija neprātīgi sāpīgs. gandrīz sāku kliegt balsī, kad pirmo reizi tik ilgi man bija sajūta, ka spēcīgas rokas lēnām stiepj muskuļus. joprojām ir sajūta, ka tur kaut kas būtu plīsis
esmu izmocīta, man ir kaudze darbu, kas jādara, lai savestu kārtībā mācības, bet somu neesmu atvērusi. vienīgais pluss, ka skolotāji ir ārkārtīgi pretimnākoši, palīdz kā var
tā lūk. tāds emo noskaņojums manī valda. negribas būt šeit un tagad. gribu mūžīgu 6dienas rītu, kad varu vaļāties, baudīt brokastis gultā, skūpstus un mīlestību. kad nekur nav jāiet un nekas nav jādara. kad pelēkas dienas šķiet gaišas un lietus ir tikai patīkams fona troksnis.
...
vakar mēģināju neskaitāmas reizes, ik pa brīdim cēlos un kko meklēju, skraidīju
satinos savā superlielajā un gaisīgajā segā kā lācis, uzliku austiņas un ieslīdēju fantastiskā miegā
sen nebiju tik agri cēlusies. viss ir tik pelēks
man tik ļoti nepatīk tie cilvēki. negribas nevienam iet klāt, negribas runāt. tikai stāvēt malā no visiem. tie cilvēki tiešām mani nomāc
zvanīju vairākas reizes Dimam un gandrīz raudāju, ka dzirdēju kādu patīkamu balsi. kāds, ko es TIEŠĀM vēlos dzirdēt
patiesībā es to visu izdomāju savā galvā. patiesībā nav tik traki. bet es pati izvēlos noslēgties, negribu to visu uz sevis. tik daudz trokšņa, tik daudz burzmas. ik pa brīdim eju mazgāt rokas un ūdens tek melns. viss ir tik netīrs
pusdienās blondākā govs skolā 'netīšām' mani gandrīz nogāja no kājām, jo traki gribējās ielīst rindā. tad samāksloti sāka taisnoties, ka sajaukusi mani ar kādu citu. man bija tik pohuj, ka negribēju viņu nožņaugt tajā rōzā lakatā, tikai stāvēju un klusēju
atnācu mājās un momentāli izslēdzos. pamodos no krampja apakšstilbā. tādi mani nereti miegā moka, bet šis bija neprātīgi sāpīgs. gandrīz sāku kliegt balsī, kad pirmo reizi tik ilgi man bija sajūta, ka spēcīgas rokas lēnām stiepj muskuļus. joprojām ir sajūta, ka tur kaut kas būtu plīsis
esmu izmocīta, man ir kaudze darbu, kas jādara, lai savestu kārtībā mācības, bet somu neesmu atvērusi. vienīgais pluss, ka skolotāji ir ārkārtīgi pretimnākoši, palīdz kā var
tā lūk. tāds emo noskaņojums manī valda. negribas būt šeit un tagad. gribu mūžīgu 6dienas rītu, kad varu vaļāties, baudīt brokastis gultā, skūpstus un mīlestību. kad nekur nav jāiet un nekas nav jādara. kad pelēkas dienas šķiet gaišas un lietus ir tikai patīkams fona troksnis.
...