body and soul.

kāda ir stāsta morāle?
tāda, ka jāmāk visur saskatīt divas puses

ir tumšā puse, ka es iztērēju laiku, aizgāju uz kaut ko briesmīgu, kas man atgādināja skolas diskotēku.
salasījās visi nekrutie un nekrutie, kas domā, ka ir krutie. un nūģe es
'draudzene', kas pameta jau pēc 5min un atstāja vienu
stāvēt stenderā un skatīties uz visu to melodrāmu ir labākais, ko var darīt
tik ļoti pārdzīvoju, ka mūžību nebiju izgājusi ielās. un nevajag arī


bet tad es skatos uz gaišo pusi. man tik daudz dzert par velti. es dzēru alu. man principā riebjas alus, es nekad to nedzeru. bet es dzēru alu
es biju kleitā. ja neņem vērā, ka es nemāku to darīt, es vismaz mēģināju. un kurpi pazaudēju tikai vienreiz [ar tām man lielāka pieredze]
es paskatījos uz visiem vēlreiz un konstatēju, ka nekas nekad nemainīsies. kāds pieliks matus, kāds bučosies ar neredzētu seju, kāds nokritīs uz sejas biežāk nekā parasti. bet tā jau nekas nemainās
tas neprātīgi atvieglo manu sirdi. un visu laiku ilgojos, kaut 'KUR TAVS PUISIS?' nebūtu slims un mēs būtu citā pasākumā, ar citiem cilvēkiem
tā lūk. es ceru, ka neapsaldējos vēl vairāk, tagad līdīšu gultā un migšu ciet. pretsāpju deva ir uzņemta, no slimnīcas bail joprojām. bet es esmu stipra meitene, gan jau dzemde [vai kas jau tur] neizkritīs

mājupceļš bija visjaukākais no visa vakara. jo gāju ar draugu. jo man viņi patīk. mani draugi
mēs runājām par mistiskām lietām, pasaules galu un labām filmām. mani aizveda līdz pašām mājas durvīm, kā vienmēr viņi dara. mani draugi
ar viņiem ir droši
nevienu citu es kādu laiku redzēt negribēšu. tik tiešām