body and soul.

man plaukstā guļ šokēta zīlīte. māte nevar paiet garām kādai radībiņai, kurai ir slikti
varbūt viņa nomirs. bet vismaz ne tajā neprātīgajā lietū, kas tagad sit ārā manas loga rūtis

tas man liek atcerēties balodi, kas iekrita mūsu ventilācijas šahtā pirms dažiem gadiem. vairākas diennaktis baložu mazulis tajā caurumā vaidēja pa visu daudzdzīvokļu namu, līdz mēs viņu izvilkām, lai tas tur nenosprāgst un viss nesmirdētu pēc maitas
balodis tika iekārtots manā istabā uz avīzēm, iepazīstināts ar kaķi, kuram nebija nekādas intereses, pabarots, padzirdīts...
un uz kādu laiku arī pie mums palika.
naktīs līda man gulēt azotē zem segas. saritinājās tur un gudzināja. vienmēr līda klēpī, sekoja katram solim. es viņu vedu pagalmā pastaigāties, tur viņš iemācījās lidot ar pagalma runču palīdzību. tas bija viens neprātīgi gudrs balodis. man liekas, ka viņš nemaz neapjauta, kas ir, jo tā mīļošanās ar cilvēkiem...
balodi aizvedām uz laukiem, kur tas bija visu apbrīnas objekts. jo nekur citur nevar redzēt putnu, kas laižas vecmammai līdzi uz veikalu, pieturu un upi pēc ūdens, pavada visās gaitās un lido, kad to sauc
balodis atrada sev dūju un aizlidoja. skaists stāsts

un zīlīte pamodās. sitas pa kastes stikliem. beigsies lietus un laidīsim to brīvībā
zīlīte ir izglābta