nožēloju ik dienu, kuru neesmu rakstījusi. un to ir tik neprātīgi daudz
man likās, ka es visus skaistos mirkļus varēšu paturēt atmiņā. tā arī ir
taču pārlasīt un pasmaidīt par to ir savādāk
un nevarēsim vairs spēlēt spēli - ko mēs darījām pirms gada - es savā cibā, viņš lj
es apsolos pati sev to labot
mana dzīve ir tik skaista. man pašai
ar visiem sīkumiem, nenozīmīgajām lietiņām
arī tad, kad es raudu, kad man sāp, kad esmu nogurusi no visa un visiem, kad šķiet, ka sliktais nebeigsies
tā tikai šķiet
jo patiesībā es esmu laimīga (:
man likās, ka es visus skaistos mirkļus varēšu paturēt atmiņā. tā arī ir
taču pārlasīt un pasmaidīt par to ir savādāk
un nevarēsim vairs spēlēt spēli - ko mēs darījām pirms gada - es savā cibā, viņš lj
es apsolos pati sev to labot
mana dzīve ir tik skaista. man pašai
ar visiem sīkumiem, nenozīmīgajām lietiņām
arī tad, kad es raudu, kad man sāp, kad esmu nogurusi no visa un visiem, kad šķiet, ka sliktais nebeigsies
tā tikai šķiet
jo patiesībā es esmu laimīga (:
Jo liekas, ka visu vajag paturēt, neko nevar aizmirst. Tāda stulba.. baiļu(?) sajūta vai kā. Es nezinu. Esmu nedaudz atradinājusies visu saglābt=atcerēties tā, lai paliek priekšdienām. Bet varbūt nevajag nemaz.
paldies. :)
es nobīstos un nerakstu